Cilvēki var domāt, ka nekad nav bijis federāls ieroču kontroles likums. Patiesībā bija labs ieroču kontroles likums. Taču tas nebija spēkā Uvaldes slaktiņa laikā šīs nedēļas sākumā. Tas nebija spēkā, jo tā pieņemšanas brīdī piekāpās Republikāņu pārstāvim un senatoriem.
Breidijs
Likumprojekts nīkuļoja, bet ieguva apgriezienus, kad 1992. gadā tika ievēlēts prezidents Klintons ar Demokrātu palātu un demokrātu senatoriem. Toreiz bija iespējams, kā mūsdienās nešķiet, tādam likumprojektam kā Breidija likumprojekts iegūt zināmu republikāņu atbalstu. Likumprojektu Senātā atbalstīja 46 demokrāti un 15 republikāņi (kopā 61), bet pret to iebilda 8 demokrāti un 28 republikāņi (kopā 36). Prezidents Klintons likumprojektu parakstīja savā pirmajā amatā 1993. gadā.
Ne jau burvju dēļ to republikāņu skaits, kas Senātā atbalstīja likumprojektu, bija 15. Tā bija smaga kaulēšanās. Šie piecpadsmit republikāņi varēja parādīt saviem vēlētājiem, ka viņi nav nolaidīgi vai nejauši balsojuši par likumprojektu. Tā vietā viņi varētu minēt demokrātu piekāpšanos. Proti, bija divdesmit gadu likuma darbības laiks, līdz tas beidzās. Sauksim to par “termiņa beigu klauzulu”. Tajā laikā tas nebija nekas liels. Tikai daži domāja par 2004. gadu. Tā bija viegla piekāpšanās šiem 15 republikāņiem.
Un tā?
Pirmkārt, pagāja divdesmit gadi, un Breidija likuma termiņš beidzās 2004. gadā. Neviens kongress vai prezidents to nav atjaunojis. Tātad tas nav spēkā.
Bet, otrkārt, neaizmirsīsim, kas notika ar Kongresa Demokrātu pārstāvjiem un senatoriem par to, ka viņi iestājās par Breidija likumprojektu. Proti, 1994. gada vēlēšanās Parlaments pirmo reizi četrdesmit gadu laikā kļuva par republikāni. Senāts arī kļuva par republikānisku. Daudzi izcili demokrātu kongresa locekļi cieta sakāvi.
1994. gadā es biju Pārstāvju palātas ģenerālpadomnieks, pildot aktiera pienākumus. Es biju uzrakstījis tūkstoš lappušu garu traktātu par Kongresa procedūru. Es zināju dažas lietas. Bet man nebija izpratnes, lai lasītu tējas lapas. Es nebiju paredzējis, ka Parlaments kļūs par republikāni.
Tagad, bez Breidija likuma, bija arī citi nozīmīgi iemesli, kas motivēja pilsoņus 1994. gada vēlēšanās balsot par republikāņiem Pārstāvju palātā un Senātā. Prezidents Klintons bija izraisījis antipātijas. Viņa neveiksmīgais veselības aprūpes rēķins tika zaudēts, kā arī daudzi citi jautājumi, kuros viņš bija nepopulārs.
Taču mēs nevaram par zemu novērtēt ieroci atbalstošā balsojuma spēku. Tie, kas bija sašutuši par Breidija likumprojektu, tajā vēlēšanu dienā nepalika mājās, bet gan ieradās un pārsvarā nobalsoja par republikāņiem par šo jautājumu. Ņūts Gingrihs kļuva par palātas spīkeru. 1995.–1996. gada kongresā nevienam reālam demokrātiskam tiesību aktam nebija daudz iespēju.
Neskatoties uz šo bēdīgo pagātnes epizodi, es ceru un ceru, ka nākamā paaudze risinās ieroču kontroles jautājumu. Viņi zina vajadzību. Ir redzējuši slaktiņu. Viņiem būs svaigāks ideālisms nekā viņu priekšgājējiem tagad. Viņi gūs pagātnes mācības un vadīs skrējienu uz priekšu.
Avots: https://www.forbes.com/sites/charlestiefer/2022/05/27/concessions-to-congressional-republicans-doomed-a-gun-control-law/