Negaidiet, ka enerģētikas sankcijas apturēs Irānas sagrāvi

Irānas valdība ir vardarbīga vēršanos Par protestiem, kas izriet no Mahsa Amini slepkavības, ko veica Irānas morāles policija, liek Rietumiem noteikt turpmākas sankcijas pret Irānu. ASV Valsts kases departaments jau ir ievietojis plašu finansiālas sankcijas par Irānas morāles policijas locekļiem ar ASV Valsts departamentu sola vairāk sekot. Ar protestiem turpina gūt tvaiku kā Irānas naftas strādnieki vienlaikus sāk streiku – būtiska sastāvdaļa Šaha krišana 1979. gadā – ir plaši izplatīta cerība, ka Irānas protestētāji var gāzt mullas un atgriezt valsti nāciju kopienā.

Diemžēl ir pamats būt pesimistiem. Irānas vēsture represētie protesti liecina par to, cik ārkārtīgi grūti ir gāzt iesakņojušos teokrātisko diktatūru. Irāna arī ir nodrošinājusi sankciju noteikšanu savam enerģētikas sektoram, lai izturētu pieaugošās sankcijas, kas nāk ar katru jaunu represiju epizodi. Irānai ir liela pieredze sankciju novēršanā, enerģijas eksporta infrastruktūras veidošanā, jaunu eksporta partneru atrašanā un vietējās tehniskās kompetences palielināšanā. Pat ja iekšzemes atbalsts samazinās, Teherāna paļaujas uz ārvalstu naftas un tagad ieroču pārdošanas ieņēmumiem, lai uzturētu režīmu.

Irāna preventīvi veica pasākumus, lai vājinātu Rietumu sankcijas, pirms šie pēdējie protesti vispār sākās. Pagājušajā mēnesī Irānas naftas ministrs Džavads Ovji paziņoja ka Irāna skatās uz austrumiem un lūdza Japānas, Korejas un Ķīnas investīcijas, vienlaikus padziļinot politisko un enerģētikas sadarbību ar draudzīgām valstīm, īpaši Ķīnu un Krieviju. Tam sekoja a 40 miljardu dolāru gāzes mijmaiņas darījums starp Krieviju un Irānu, kas ir atbalstījusi abus režīmus, saskaroties ar vietējiem un ārvalstu pretiniekiem.

Irānas tiešajos austrumos tā ir veikusi pasākumus, lai padziļinātu attiecības ar Pakistānu, kas ir būtisks pirmais solis. Saziņa ar pastāvīgi enerģijas izsalkušo Pakistānu, jo īpaši pēc Pakistānas plūdiem un pašnodarbinātajiem enerģētikas politikas neveiksmes, radītu Irānai plašu blakus tirgu. Tieša saikne starp abiem, izmantojot ierosināto "miera cauruļvadu", būtu lielākā sankciju novēršanas darbība, ko Irāna varētu veikt, taču Irānai būtu vajadzīga palīdzība. Krievijas Gazprom jau ir pieteicies brīvprātīgi. Šis cauruļvads, kas plānots kopš 1990. gadiem un atkārtoti atcelts vai aizkavēts, līdz pabeigšanai vēl daudz darāmā. Ja tas sāktu darboties, tas radītu izolētu ienākumu plūsmu, kas ļautu Irānai nokļūt sauszemes ceļā uz tās nozīmīgāko ārvalstu labvēli Ķīnu.

Ķīna ir smaguma centrs, kas stimulē lielu daļu Irānas ārpolitikas un enerģētikas politikas. Irāna nesen paziņoja, ka pievienosies Ķīnas pārvaldītajai Šanhajas sadarbības organizācijai (SCO), izstrādājot a saprašanās memorands ar saviem biedriem. Ķīna, nevis Pakistāna būs tā dalībniece, kas būvēs "miera cauruļvadu" Pakistānas iekšienē, lai Pakistāna varētu likumīgi izvairīties no jebkādām sankcijām, kas piemērotas cauruļvadam.

SCO, neskatoties uz daudzajiem strīdiem un pretrunām starp tās dalībvalstīm, konstruē sevi kā autoritāru alternatīvu Rietumiem un NATO. SCO ir pārāk priecīgs palīdzēt Irānai tās sankciju ierobežošanas iniciatīvās un nodrošināt, ka Teherānas mullas neapdraud viņu pašu tauta, kamēr Pekina iegūst piekļuvi lētai naftai.

Irānas enerģētikas politikas virzieni neaprobežojas tikai ar tās centieniem izmantot ogļūdeņražus. Paredzams, ka Irāna iekļaus kodolenerģija darījumos ar SCO. Kopš ASV aizgāja no 2015. gada kodolvienošanās ar Irānu, Maskavu un Pekinu enerģija un plašāks ģeopolitiskā sadarbība ar Teherānu ir kļuvusi daudzkārtēja. Šī kodolintegrācija un potenciāls pilnīgi netraucētai urāna piegādei no Krievijas varētu izsaukt katastrofu Rietumiem. Šī sadarbība ne tikai palīdzētu mullām meklēt kodolieročus, bet arī Irānas enerģētikas sektora dažādošana atbrīvos vairāk naftas eksportam un vēl vairāk izolēs režīmu.

Ciešākas divpusējās attiecības starp Maskavu un Teherānu jau ir novedušas pie Irānas piegādājot Krieviju ar droniem izmantošanai Ukrainā, kopīgās jūras spēku mācībasun plašāka ekonomiskā sadarbība. Tā kā iekšzemes satricinājumi Irānā liek Teherānai rokās, visas šīs tendences strauji un apzināti pieaugs. Diemžēl šķiet, ka Irānas stratēģija darbojas, un no enerģētikas atkarīgās ārvalstu ieņēmumu plūsmas turpinās pieaugt, ja vien ASV nepieliks savu kāju.

Tāpat kā sankcijas pret Krieviju tika visaptveroši izstrādātas, lai grautu tās kara mašīnu, neveicinot pilnīgu integrāciju ar Ķīnu, sankcijas pret Irānu ir jāizstrādā tā, lai neveicinātu turpmāku integrāciju ar SCO. To ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt, taču to var izdarīt, izmantojot Rietumu atbalstu un sadarbību ar Pakistānu un Indiju, mudinot abas puses aktīvāk iesaistīties Arābijas pussalā, vienlaikus ieguldot vietējā enerģijas ražošanā. To var izdarīt arī, stiprinot attiecības ar Azerbaidžānu un Turkmenistānu un veicinot enerģijas eksportu uz Pakistānu, izmantojot Vidējais koridors.

Rietumiem ir arī jāsavāc politiskā drosme investēt savos enerģijas avotos, kurus OPEC+ nevar kontrolēt. Formula nav novatoriska, taču tā ir efektīva: SDG kā tilta degviela un ieguldījums kodolenerģijā, līdz tiešsaistē būs pieejams vairāk atjaunojamo enerģijas avotu.

Ja Rietumi patiesi vēlas izmantot sankcijas, lai palielinātu protestētāju izredzes gūt panākumus, kā arī kavētu SCO kā autoritāra pretsvara pieaugumu, tām ir jāveido sarežģītāks un energoefektīvāks sankciju kopums. Lai gan ir svarīgi apņemties ievērot jau spēkā esošās sankcijas un protestētājiem ir jāsniedz viss atbalsts, Rietumiem arī jāapsver iespēja vērsties pret Irānas enerģijas eksporta nozari, īpaši tehnoloģiju, finanšu, kuģniecības un apdrošināšanas jomā. Sankcijas, kas noteiktas pret Irānas morāles policijas un Revolucionārās gvardes korpusa locekļiem, ir labs sākums, taču ar to nepietiek. Ja mēs nevaram stāties pretī šiem izaicinājumiem, sagaidiet, ka no Irānas nāks vairāk satricinājumu, nevis tikai protestus.