Eiropas līderiem ir tiesības uztraukties par to, ka Amerika izsūks pasaules tīrās enerģijas kapitālieguldījumus

Eiropas Komisijas prezidente Ursula fon der Leyen teica svētdiena ka Eiropai ir "jāpielāgo savi noteikumi, lai atvieglotu valsts ieguldījumus", jo pieaug bažas, ka jaunie un pastiprinātie enerģētikas stimuli un subsīdijas, kas ietvertas Inflācijas samazināšanas likumā (IRA), ko likumā parakstījis prezidents Džo Baidens, radīs miljardu investīciju kapitāla aizplūšana uz ASV, galvenokārt uz Eiropas rēķina. "Mūsu konkurentu jaunā pārliecinošā rūpniecības politika prasa strukturālu atbildi," sacīja fon der Leiena.

Fon der Leiena paziņojumi izskanēja saistībā ar dažu Eiropas līderu apsūdzībām, ka jaunie IRA pasākumi viņu kontinentam rada neizdevīgus konkurences apstākļus jauna kapitāla piesaistei un ka ASV ir guvušas peļņu no Krievijas uzsāktā kara pret Ukrainu. Politiski nesen citēts Kāda neidentificēta Eiropas amatpersona teica: "Fakts ir tāds, ka, ja paskatās prātīgi, valsts, kas visvairāk gūst labumu no šī kara, ir ASV, jo tās pārdod vairāk gāzes un par augstākām cenām, un tāpēc, ka tās pārdod vairāk ieroču."

Baidena Nacionālās drošības padomes pārstāvis atbildēja uz šo apsūdzību, norādot, ka "gāzes cenu pieaugumu Eiropā izraisa Putina iebrukums Ukrainā un Putina enerģijas karš pret Eiropu, punkts." Apsūdzība, ka ASV gūst peļņu kā valsts, kas saistīta ar sašķidrinātās dabasgāzes eksportu uz Eiropu vai jebkur citur, ir nedaudz maldīga, ņemot vērā to, ka visas šīs pārdošanas ir uz tirgu balstītas vienošanās, ko veic privāti uzņēmumi.

Patiešām, ASV valdībai ir maz, ja vispār ir reālas pilnvaras, lai patvaļīgi noteiktu cenas, saskaņā ar kurām tiks veikti šādi darījumi. ASV un citu valstu eksportētās SDG tirgus ir ļoti konkurētspējīgs, un, ja Eiropas valstis nevēlētos izturēt tirgus cenas, šīs kravas, bez šaubām, plūstu uz citām patērētājvalstīm Āzijā un citās pasaules daļās. tāpat kā lielākā daļa to darīja pirms Eiropā notiekošās enerģētikas krīzes parādīšanās pagājušajā gadā.

Daudz pamatotākas ir Eiropas bažas par ietekmi, ko rada neskaitāmie stimuli un subsīdijas IRA, apvienojumā ar tām, kas ietvertas 2021. gadā pieņemtajā Divpartiju infrastruktūras likumā (BIL). Nevar būt šaubu, ka ievērojams daudzums jauna investīciju kapitāla ieplūdīs projektos, kas spēs izmantot šos stimulus.

Kopš augusta es personīgi esmu intervējis sešu šādu uzņēmumu vadītājus, kuri ir dažādi iesaistīti ar enerģijas pāreju saistītos pasākumos, piemēram, litija ieguvē, kodolsintēzē, akumulatoru ražošanā un oglekļa uztveršanā. Divi no tiem ir Eiropas uzņēmumi, kas varēs izmantot nodokļu atvieglojumus un citus IRA noteikumus, vienlaikus iekļūstot ASV tirgū vairāku miljardu dolāru vērtībā. Nauda piesaista naudu, un nav šaubu, ka IRA piešķirtie 369 miljardi dolāru jauni stimuli un subsīdijas dod paredzēto efektu.

Tomēr, lai būtu godīgi, tas, ko ASV administrācija un kongress ir paveikuši ar BIL un IRA starpniecību, lielā mērā balstās uz Eiropas enerģētikas pārejas modeli. 21. gadsimta laikā ES un daudzu Eiropas valstu valdības ir ieviesušas savus stimulu, subsīdiju un regulatīvo pasākumu kopumus, kuru mērķis ir paātrināt pāreju no oglekļa un kodolenerģijas kombinācijas, lai veicinātu kombināciju, kuras pamatā ir vairāk atjaunojamie energoresursi. enerģijas avoti. Tieši šāda stratēģija ir ietverta BIL un IRA ASV

Nav šaubu, ka šī stratēģija sāk darboties, kā paredzēts, piesaistot miljardiem dolāru privātā kapitāla ieguldījumus plašam zaļās enerģijas projektu klāstam, uz kuriem attiecas šie divi jaunie likumi. Nav arī šaubu, ka daļa no šīm investīcijām, kas ieplūst ASV, tiks segta uz Eiropas rēķina. Amerikas jaunais izaicinājums būs atrast veidus, kā efektīvi un produktīvi integrēt visus jaunos zaļās enerģijas resursus elektroenerģijas un transporta nozarēs. Tas ir milzīgs izaicinājums.

Tātad prezidenta fon der Leiena un citu Eiropas amatpersonu paustās bažas ir patiesas un pamatotas. Taču pasaule ir konkurētspējīga, un ES un valstu valdībām Eiropā ir visas tiesības atbildēt, un, bez šaubām, arī tā būs. Ja Putina šausminošais karš neko citu nav pierādījis, tas vēlreiz ir pierādījis aksiomu, ka enerģētiskā drošība galu galā ir valsts drošība, un katrai valdībai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums rīkoties savās interesēs.