ES dabasgāzes un kodolenerģijas zīmola maiņa kā “zaļās investīcijas” nevarētu notikt labākā laikā

Spriedze starp Krieviju un Rietumiem saistībā ar iespējamo iebrukumu Ukrainā ir sasniegusi savu zenītu. Ja izcelsies šaušanas karš starp abām bijušajām padomju valstīm, tas, visticamāk, notiks tuvāko 72 stundu laikā vai arī nenotiks vispār (tas neizslēdz iespēju ierobežot Krievijas karaspēka iebrukumu robežās vai, iespējams, formālu Ukrainas atdalīšanās atzīšanu. provinces). Taču neatkarīgi no šīs krīzes virzības, viens ir skaidrs: Eiropai ir nopietni jāpārvērtē sava energoapgādes drošības pozīcija attiecībā pret Krieviju un jārīkojas tūlīt.

Šajā ziņā ir sperts viens daudzsološs solis.

Šā mēneša sākumā Eiropas Komisija iepazīstināja ar plānu mainīt zaļo investīciju “taksonomiju”, iekļaujot tajā dabasgāzi un kodolenerģiju. Tas nozīmē, ka 1) investīcijas atomelektrostacijās var saukt par “ilgtspējīgām” nākamajās divās desmitgadēs, ja vien tiek plānots droši apglabāt kodolatkritumus un 2) ka investīcijas ar gāzi darbināmās stacijās varētu iegūt “zaļo” marķējumu līdz plkst. vismaz 2030. gadā, ja emisijas ir zem noteikta līmeņa.

Tas ir pozitīvs solis Eiropai nepieciešamajā stratēģijā “viss iepriekš minētais”, lai nodrošinātu tās vajadzības pēc enerģijas. Dabasgāze ir tiltu degviela, kas ir viegli transportējama un daudz mazāk kaitīga videi nekā toksiskas, ar oglekli saturošas ogles. Kodolenerģija nesatur oglekli un ir neticami uzticama — ideāls bāzes slodzes enerģijas avots.

Tomēr "ilgtspējības eksperti" visā Eiropā nosoda jauno klasifikāciju kā tā saukto "zaļo mazgāšanu". ES platformā par ilgtspējīgām finansēm, kas ir būtisks taksonomijas projekta kritiķis, ir atzīts, ka, lai gan “lai panāktu visas mūsu ekonomikas pāreju uz klimata neitralitāti līdz 2050. gadam un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu par 55 % līdz 2030. gadam, ir jāapsver daudzi jautājumi…[dabasgāzes un kodolenerģija] ir videi kaitīgas tehnoloģijas. Vācu politiķi ir vieni no skaļākajiem jaunās taksonomijas pretiniekiem.

Interesanti, ka Vācija asi kritizēja plānu definēt kodolinvestīcijas kā videi draudzīgas, vienlaikus norādot, ka tā ir gatava vismaz dažus dabasgāzes projektus šādi apzīmēt. Nav brīnums, kāpēc viņi apsver iespēju izmantot maigāku toni, ņemot vērā neseno Nord Stream 2 pabeigšanu, kas ik gadu Vācijā iesūknēs 55 miljardus kubikmetru (bcm) gāzes. Vācijas smagā rūpniecība darbojas ar dabasgāzi.

Taču valsts nevēlēšanās izmantot kodolenerģiju ir mulsinoša. Šī politika ir likusi viņiem slēgt pusi no sešām atlikušajām atomelektrostacijām. Arī Vācijas bieži piesauktās bažas par Fukušimas tipa katastrofu, kas notiek viņu teritorijā, ir nepamatotas – atšķirībā no Japānas, Centrāleiropas valsts neatrodas uz neviena seismiska lūzuma līnijas un līdz ar to ir pasargāta no zemestrīcēm un cunami. Lai gan pastāv pamatotas bažas par atkritumu apglabāšanu, ir daudz risinājumu. Viena gudra atbilde - apglabājiet to.  

Taču, tā kā Vācija atsakās no kodolenerģijas, ekonomika ir kļuvusi piesārņojošāka, vairāk atkarīga no ogļu enerģijas un vairāk atkarīga no Krievijas gāzes.

Šī atkarība ir devusi Maskavai nepieredzētu ietekmi pār Berlīni un pārējo Eiropu. Mēnešiem ilgi likumdevēji ir apgalvojuši, ka Kremlis apzināti aizturēja dabasgāzes piegādes kontinenta enerģijas trūkuma laikā, lai paaugstinātu cenas. Viņiem bija taisnība. Attiecības ar Krieviju, kas nodrošina gandrīz 30% no Eiropas naftas un gāzes vajadzībām, ir tik ļoti savstarpēji saistītas, ka ES ir paralizēta par atbildes sankciju nopietnību iebrukuma gadījumā. Ietekme uz viņu pašu ekonomiku būtu briesmīga (lai gan Amerikas Savienotās Valstis, Katara un Austrālija var nodrošināt pietiekami daudz importa, lai aizstātu Krievijas gāzi pilnīgas pārtraukšanas gadījumā).

Spektra otrā pusē ir Francija, kas gadu desmitiem ir izvēlējusies bezoglekļa kodolenerģiju par savas enerģētikas nozares stūrakmeni (vairāk nekā 70%). Ceturtdien prezidents Emanuels Makrons apņēmās uzbūvēt 14 jaunas paaudzes reaktorus, kā arī vairākus mazākus kodolreaktorus — tas ir slavējams lēmums. Francija arī ievieš rentablu veidu, kā apglabāt izlietotās kodoldegvielas stieņus, vienlaikus atkārtoti izmantojot degvielu citiem mērķiem. Šis plāns ietver dziļu ģeoloģisko vietu atrašanu, kas nav pārvietojušās miljoniem gadu, un degvielas stieņu ierakšanu pazemes objektā, kur kodolatkritumi zaudēs savu radioaktivitāti dažu simtu tūkstošu gadu laikā.

Jaunās tehnoloģijas arī padara kodolenerģiju drošāku un efektīvāku. Šķidrā metāla vai kausēta sāls reaktori nozīmē, ka iekārtas var droši darboties augstākā temperatūrā — vairāk enerģijas par mazākām izmaksām. Mazie modulārie reaktori (SMR) ir arī ļoti svarīgi, lai pāreja no fosilā kurināmā būtu lētāka. SMR ir mazāki nekā parastie kodolreaktori, kas nodrošina mazāk enerģijas, taču tie ir ievērojami lētāki un vieglāk ražojami salīdzinājumā ar tradicionālajām stacijām, jo ​​tos var būvēt rūpnīcās un nosūtīt uz jebkuru vietu pasaulē. To modulārais dizains ļauj tos “sakraut” tā, lai enerģijas vajadzības projektam varētu nodrošināt precīzi par daļu no izmaksām un laika, kas būtu vajadzīgs līdzīgas jaudas atomelektrostacijas projektam.

Vācijas kancleram Olafam Šolcam un viņa koalīcijai būtu prātīgi pārdomāt attiecības ar Krievijas enerģijas eksportētājiem – Krievija nav uzticams dabasgāzes piegādātājs, un atjaunojamie resursi palīdz tikai tad, ja pūš vējš un spīd saule. Tuvojoties iebrukumam, Šolcam ir jāmaina arī viņa enerģijas lūgums prezidentam Vladimiram Putinam. Krievijas agresijas gadījumā ir jāparedz smagas sekas Nord Stream 2. Visbeidzot, uzbrukumiem, kas vērsti pret Eiropas jauno enerģijas taksonomiju, ir jābeidzas. Tikai “viss iepriekš minētais” pieeja var atbrīvot Eiropu no Kremļa tvēriena.

Ar Marko Rodrigesa palīdzību