Londona un Parīze tuvojas draudiem

Rakstnieki vai raidījumu vadītāji, kuriem vajadzīgs āķīgs virsraksts, bieži izmanto rindu no Čārlza Dikensa grāmatas “Stāsts par divām pilsētām”, ka “tie bija labākie laiki, tie bija sliktākie laiki”. Attiecīgā frāze salīdzina Londonu un Parīzi, aptuveni Francijas revolūcijas laikā.

Pavadījis ceturtdienu, sniedzot runu par “La Guerre par d'autre moyens” franču ekonomistu grupai un pēc tam piektdien Londonā apmeklējot paredzamo Pi Capital pusdienu sanāksmi (Īans Bremers iepazīstināja ar saviem “nākamajam gadam radītajiem riskiem”). Nevajadzētu domāt par "divām pilsētām" un visu, kas to vēsturē var mums pastāstīt par ekonomiku attīstību, varu un mūsdienu pasaules stāvokli.

Tās ir divas visneparastākās pilsētas uz zemes, un neviena mūsdienu pilsēta, kā arī es nedomāju, ka Pekina (ļoti ilgu laiku ir vislielākā apdzīvotākā pilsēta uz zemes – Romai šeit ir rekords) neatbildīs to krāsām.

Gandrīz pusi savas dzīves esmu dzīvojis Londonā un Parīzē, tāpēc pilnīgs un cienīgs mēģinājums tos salīdzināt un pretstatīt var aizņemt ļoti ilgu laiku. O'Salivana ceļvedis pilsētas krogiem un Parīzes centram (sponsorē Eurostar) būs jāpagaida.

Stereotipi

Interesanti šodien ir tas, kā katra pilsēta apstiprina otras stereotipu – Londonu, nevis Parīzi pārņem streiki un darba strīdi, alternatīvi, Parīze man šķiet elitārāka nekā Londona un provokatīvi man Parīzes(ne) šķiet pieklājīgākas par londoniešiem. Ir daži britu kultūras elementi, kas man pietrūkst, jo īpaši laikrakstu virsrakstu mākslinieciskums. “Sex at Nr. 10 Covid Party” ir viens no šādiem reklāmkarogiem, kas apsveica manu ierašanos Londonā,

Abu pilsētu salīdzināšanai ir vairāki nopietni punkti — ne tikai kontekstā ar pārējo Dikensa citātu, ka "tas bija gudrības laikmets, tas bija muļķības laikmets, tas bija ticības laikmets, tas bija neticības laikmets, tas bija Gaismas laiks, tas bija tumsas laiks, tas bija cerības avots, tas bija izmisuma ziema' kas uzsvēra pēcrevolūcijas perioda briesmas.

Nenoteiktība, ko izraisīja Francijas revolūcija un par ko rakstīja Dikenss, varētu būt saistīta ar Brexit. Mēs esam vēstures punktā, kur, izklīstot vecajai globalizācijas vadītajai kārtībai, valstu uzplaukums un krišana paātrināsies. Piemēram, Krievija, Igaunija un Polija šogad ir izdarījušas spēcīgas izvēles, un tās plūks sekas — ģeopolitiski pozitīvā veidā Polijai Igaunijai un, iespējams, katastrofālā veidā Krievijai, kas varētu piedzīvot savas ģeopolitiskās iekšzemes un potenciāli valsts kļūs par renegātu aktieri starptautiskā mērogā.

Brexit nav tik slikts, taču tā muļķība tiek atklāta katru dienu. Investīcijas, īpaši sociālajā infrastruktūrā un sabiedriskajos precēs, pēdējo desmit gadu laikā ir sabrukušas, kamēr produktivitāte ir mazasinīga. Francijā produktivitāte ir veselīga, bet Francija sasniedz savu budžeta un finansiālo spēku robežas. Tātad, gluži pretēji Napoleona karu sekām, kas virzīja ekonomikas inovācijas (Anglijā), gan Apvienotajai Karalistei, gan Francijai ir jāpārdomā viss, ko tās ir paveikušas pēdējos četrdesmit gados.

Apvienotajai Karalistei ir jāseko Francijas modelim – lielākiem, labākiem izdevumiem izglītībai, veselībai (un mazāk politizētai pieejai veselības aprūpes un kārtības nodrošināšanai) un, iespējams, arī militārajām vajadzībām. Apvienotās Karalistes nodokļu bāze ir jāpaplašina, un, iespējams, ir jāpaaugstina uzņēmumu ienākuma nodoklis.

Kaimiņi

No otras puses, Francijai ir jāskatās, kā labi klājas tās kaimiņvalstīm. Jānogriež smagais administrācijas slogs – jāpalīdz uzņēmumiem un jāsamazina plaisa starp valsti un “tautu”. Ņemot vērā to, ka Francija ir pie sava budžeta potenciāla robežas, tai ir divas (savstarpēji neizslēdzošas) izvēles – politiskā krīze vai inovācija. Masveida privatizācija nav sākums, taču digitālā ekonomika Francijā piedāvā līdzekļus, lai izmantotu privāto kapitālu un zināšanas, lai uzlabotu sabiedriskos pakalpojumus.

Kā pēdējais, izšķirošais punkts, “īstā” abu pilsētu stāsts ir tas, kā tās ir politiski atsvešinājušās Džonsona gados. Brexit un pēc Merkeles ēra Vācijā ir atstājusi Franciju par neaizstājamu valsti Eiropā, taču, pieaugot amerikāņu savdabībai un krievu mežonībai, tai ir jābūt politiski tuvākai Apvienotajai Karalistei (neskatoties uz AUKUS) aizsardzības un drošības tēmās.

Ja tas tā ir, tas būs piemērots Rishi Sunak, kurš, manuprāt, ievēros ārpolitiku, kas ir līdzīga vecajai turku ārpolitikai, proti, “nav problēmu ar kaimiņiem”. Jau ir redzamas apsveicamas pazīmes, kas liecina par izmaiņām diskusijās par Ziemeļīrijas tirdzniecības attiecībām pēc Brexit. Arvien lielāka nepieciešamība to atrisināt pirms 25^th aprīlī noslēgtās Lielās piektdienas vienošanās gadadiena.

Piemērotā veidā tikko tika paziņots, ka Emanuels Makrons un Riši Sunaks 10. martā rīkos pirmo Apvienotās Karalistes un Francijas samitu pēdējo piecu gadu laikā, un gaidāms, ka karalis Kārlis III šķērsos Lamanšu marta beigās.

Beidzot harmonija var valdīt starp divām lielākajām pilsētām uz zemes.