Kodolenerģija varētu uz pusi samazināt pasaules oglekļa emisijas

Iepriekšējā rakstā Atjaunojamās enerģijas apjoms 2021. gadā pieauga straujā tempā, es uzsvēru atjaunojamās enerģijas nespēju nodrošināt kopējo enerģijas pieprasījumu:

"Bet šeit ir izaicinājums, ar kuru saskaras pasaule. Ņemot vērā atjaunojamās enerģijas patēriņa pieaugumu pasaulē par 5.1 eksadžoulu, pieprasījums pēc enerģijas pasaulē 31.3. gadā palielinājās par 2021 eksadžouliem — vairāk nekā sešas reizes.

Atjaunojamās enerģijas pieauguma temps ir bijis daudz lielāks nekā jebkurā citā enerģijas kategorijā, taču atjaunojamie enerģijas avoti joprojām ir salīdzinoši neliela daļa no mūsu kopējā enerģijas patēriņa. Tādējādi šie milzīgie pieauguma tempi vēl neliecina par pietiekamu enerģijas patēriņu, lai pat apturētu globālo fosilā kurināmā patēriņa pieaugumu. Tas rada nopietnu izaicinājumu, kad globālās oglekļa dioksīda emisijas turpina pieaugt.

Kodolenerģija ir unikāla starp enerģijas avotiem. To var palielināt līdz ļoti lielām iekārtām, tā ir stabila jauda (pieejama pēc pieprasījuma), un tā nerada oglekļa dioksīdu, ražojot elektroenerģiju.

Teksasas Universitātes 2017. gada dokumentā kodolenerģija un vēja enerģija tika identificēta kā enerģijas avoti ar viszemāko oglekļa dioksīda emisiju līmeni (saite). Izlīdzināto oglekļa intensitāti aprēķina, dalot spēkstacijas emisijas tās ekspluatācijas laikā ar kopējo paredzamo elektroenerģijas izlaidi.

Kodolenerģija un vējš bija attiecīgi 12 un 14 grami CO₂-eq (grami CO₂ ekvivalents) uz kWh elektroenerģijas. Turpretī enerģija, kas ražota no oglēm, kas joprojām ir pasaulē lielākais elektroenerģijas avots, rada vairāk nekā 70 reizes vairāk CO₂-ekv uz kWh elektroenerģijas.

Pamatojoties uz pēdējo ogļu patēriņa statistiku BP statistikas pārskats par pasaules enerģētiku 2022, globālais ogļu patēriņš rada aptuveni pusi no pasaules oglekļa dioksīda emisijām. Pasaules ogļu spēkstaciju aizstāšana ar atomelektrostacijām varētu samazināt oglekļa dioksīda emisijas līdz līmenim, kāds pēdējo reizi tika novērots 1970. gados.

Šķiet, ka tas ir bezjēdzīgi. Tātad, kāpēc mēs to nedarām?

Jums ir jādomā, kur tagad būtu situācija, ja ne 1986. gada Černobiļas kodolkatastrofa. Pasaulē strauji pieauga apetīte pēc kodolenerģijas, līdz šī avārija krasi mainīja izaugsmes trajektoriju.

Černobiļa būtiski ietekmēja globālo kodolenerģijas pieauguma tempu, taču pēc Černobiļas tā joprojām pieauga cienījamā ātrumā. Nākamos 25 gadus kodolenerģija turpinās pieaugt visā pasaulē, bet beidzot spers nozīmīgu soli atpakaļ pēc 2011. gada Fukušimas katastrofas Japānā.

Šie divi starpgadījumi ir atšķirība starp pasauli, kurā ogles ir strauji atteikušās, un pasauli, kas to nav izdarījusi. Viņi veicināja sabiedrības neuzticēšanos kodolenerģijai. Tas ir saprotams. Ja redzat kodolavārijas, kuru rezultātā cilvēkiem ir uz mirkli jāpamet savas mājas, protams, cilvēki neuzticēsies kodolenerģijai. Sabiedrībai ir bailes no radiācijas, kas daudzos gadījumos ir neracionālas.

Lai gan mēs nevaram mainīt pagātni, mēs varam strādāt, lai uzlabotu sabiedrības attieksmi pret kodolenerģiju. Ir iespējams būvēt, projektēt un ekspluatēt atomelektrostacijas, kuras nevar ciest no tādām sekām, kādas ir Černobiļā un Fukušimā. Protams, būs vajadzīgs zināms laiks, lai pārliecinātu par to skeptisko sabiedrību.

Taču likmes ir pārāk augstas. Mums ir jāvelta enerģija un resursi, lai to paveiktu. Pretējā gadījumā nopietna globālā oglekļa emisiju samazināšana var būt nepārvarams izaicinājums. Es to saku, pamatojoties uz kopējo enerģijas pieprasījuma pieaugumu un atjaunojamo energoresursu nespēju pat sekot pieprasījuma pieaugumam.

Viszemāk karājas auglis ir Āzijas Klusā okeāna reģionā, kas jau ir lielākās pasaules oglekļa emisiju avots. Mums jādara viss, kas mūsu spēkos, lai palīdzētu tādām valstīm kā Ķīna un Indija pāriet no oglēm uz kodolenerģiju.

Nepārprotiet mani nepareizi. Šīs valstis būvē atomelektrostacijas. Bet viņiem ir jāveido vairāk, ātrāk. Nākamajā rakstā es apskatīšu, kuras valstis audzē kodolenerģiju un kā ASV var palīdzēt tām augt vēl ātrāk.