Putins nogalinās Krievijas naftas un gāzes ekonomiku, un Ukraina galu galā kļūs spēcīgāka

Aukstā kara laikā Padomju Savienība bija ekonomiski izolēta. Bet, kad Mihails Gorbačovs 1985. gadā ievadīja “Glasnost”, rietumu pasaule sasila līdz Austrumu blokam. Un, kad 1989. gadā krita Berlīnes mūris, starptautiskā sabiedrība atzinīgi novērtēja Krievijas naftu un gāzi.

Tas ir bijis viens no trim lielākajiem ražotājiem kopā ar Saūda Arābiju un Amerikas Savienotajām Valstīm. Saskaņā ar datiem 2020. gadā ieņēmumi no naftas un gāzes bija 219 miljardi USD Rosstat. Un abas nozares kopā veidoja 60% no Krievijas eksporta un 40% no tās federālā budžeta. Tomēr prezidenta Vladimira Putina iebrukums Ukrainā ir apdraudējis globālo stabilitāti un pēc tam nostiprinājis NATO. Attīstītā pasaule pastiprina Ukrainas ieročus un ievieš ekonomiskās sankcijas, piemēram, Krievijas naftas un gāzes izņemšanu no pasaules tirgiem.

Krievijas Gazprom, Lukoil, Rosņeftj un Surgutņeftegas ir bijuši vieni no pasaules klases naftas un gāzes uzņēmumiem ar augstākajiem neto ienākumiem, norāda Statista.

Putins izmanto šo enerģētikas ietekmi, transportējot mazāk dabasgāzes uz Eiropu un iekasējot par to vairāk naudas. Tādējādi Krievija pārtrauc līgumus, kas nodrošina aptuveni 40% no Eiropas dabasgāzes. Bet tiklīdz eiropieši parakstīs ilgtermiņa līgumus ar citiem piegādātājiem — Norvēģiju par naftu un Alžīriju, Kataru un ASV par LNLN
G — tas ir mats. Tikmēr pasaulē ir tendence kļūt zaļākai, un Eiropa ir pilnībā saistīta ar atjaunojamiem enerģijas avotiem un energoefektivitāti.

"Sūtīt mazāk gāzes un iekasēt par to vairāk maksas Putinam ir taktiska uzvara. Taču Krievija ir stratēģiski zaudējusi šo karu,” saka bijušais Ukrainas enerģētikas un vides ministra vietnieks Oleksijs Riabčins. “Jā, patiešām, Eiropa gaida Amerikas SDG. Vācija, Polija, Latvija, Lietuva un Igaunija būvē SDG termināļus. Būs dārgāk. Bet Eiropa nebūs atkarīga no Krievijas.

Riabčins, arī Ukrainas dabasgāzes uzņēmuma Naftogaz padomnieks, intervijā rakstniekam stāstījis, ka Krievija cer uz augstākām naftas un gāzes cenām, lai radītu spiedienu uz Rietumu ekonomikām — piekāpties Krievijas prasībām un ļaut tai paturēt okupētās Ukrainas teritorijas. Bet šī shēma neizdosies.

Sarunām būs vajadzīgs gads ilgtermiņa līgumi ar jauniem piegādātājiem. Un šo resursu iegūšana un piegāde prasīs nedaudz ilgāku laiku. Laiks prasīs arī jaunu SDG saņemšanas termināļu būvniecību. Tātad Rietumeiropa dažus gadus nespēs atbrīvoties no Krievijas naftas un gāzes. Bet, kad tas notiks, tā būs nagla Putina zārkā. Viņš spēlēja azartspēles un zaudēja.

Āzijas valstis, piemēram, Ķīna un Indija, sniedz Krievijai iespēju pārdot naftu un dabasgāzi. Taču reģions nevar absorbēt Krievijas gaidāmos zaudējumus.

"Tagad eiropieši uzskata krievus par neuzticamiem," saka Riabčins. “Tas mākslīgi radīja šo enerģijas deficītu un atstāja Eiropu bez atbilstošas ​​dabasgāzes krātuves ziemas sezonai. Krievija nekad neatjaunos savu ekonomiku, tiklīdz Eiropa atradīs jaunus piegādātājus. Tikmēr Ukrainai būs jāimportē 2 līdz 5 miljardi kubikmetru, lai nākamajā ziemā uzturētu savus iedzīvotājus un ekonomiku. Pārējos gadījumos tas var paļauties uz vietējo produkciju.

Demokrātiskās vērtības

Ukraina bija tranzīta valsts — loģisks ceļš no Krievijas uz Eiropu. Tai ir vairāki dabasgāzes cauruļvadi ar jaudu 146 miljardi kubikmetru gadā. Tam ir arī ievērojama uzglabāšanas jauda.

Taču situācija kļuva sāpīga, kad Ukraina nosliecās uz Rietumiem, balsojot par demokrātisku valsti. 2014. gadā ukraiņi sacēlās un izsita Putina marioneti Viktoru Janukoviču. Drīz pēc tam Krievija iebruka Ukrainas austrumos un anektēja Krimu. Riabčins, kurš no 2014. līdz 2019. gadam bija arī Ukrainas parlamenta deputāts, sacīja, ka Krievija jau sen ir plānojusi visaptverošu uzbrukumu valstij — krietni pirms iebrukuma 2022. gada februārī. Putins ne tikai vēlējās atgriezt Ukrainu savā karjerā, bet arī vēlējās kontrolēt valsts dabasgāzes cauruļvadus.

Krievijas Nord Stream 1 ik gadu uz Eiropu nogādāja 55 miljardus kubikmetru dabasgāzes. Bet tas uzbūvēja Nord Stream 2 ar tādu pašu jaudu. Abas līnijas tika izbūvētas, lai apietu Ukrainu. Tomēr Krievija joprojām sūta dabasgāzi caur Ukrainu: abas 7.2. gadā parakstīja 2019 miljardu dolāru līgumu, kas uzlika Krievijai pienākumu samaksāt Ukrainai tranzīta nodevas par 65 miljardiem kubikmetru 2020. gadā un 40 miljardus kubikmetru līdz 2024. gadam, pat ja tā nepiegādāja šo summu. .

Riabčins stāsta, ka Krievija pārņēma kontroli pār infrastruktūru un ir novirzījusi daļu dabasgāzes okupēto apgabalu barošanai Ukrainā, tādējādi izmainot Eiropu: saglabājās deficīts un pieauga cenas. Tā arī maksā Ukrainai par 30–40% mazāk tranzīta nodevas — tas tiks apstrīdēts tiesā.

"Krievijas gāze bija lēta," saka Riabčins. “Krievija uzbūvēja Nord Stream 1 un 2, lai nodrošinātu savus ienākumus no gāzes un kontrolētu piegādi Eiropai. Bet, kad Vācija slēdza Nord Stream 2, Krievija iebruka Ukrainā, domājot, ka tā mūs iekaros un kontrolēs mūsu cauruļvadus. Tā būtu varējusi izmantot šos miljardus slimnīcu celtniecībai, nevis izšķērdēt šo naudu, lai mēģinātu militarizēt savus gāzes tranzīta ceļus. Mēs bijām uzticams partneris Eiropai pirms kara.

Tagad Amerikas Savienotās Valstis cer aizpildīt šo tukšumu. Tā ir bijusi dabasgāzes neto eksportētāja kopš 2017. gada. ASV darbojas pieci SDG eksporta termināļi un vēl vairāk. Tam jau ir tirgi Apvienotajā Karalistē, Spānijā un Francijā. Bet Vācija varētu kļūt par ienesīgāko.

"Lepojamies, ka esmu ukrainis"

Ukraina ir arī ieguves valsts — 20 miljardi kubikmetru dabasgāzes. Bet tai ir otrās lielākās rezerves Eiropā: 11.8 triljoni kubikmetru. Pēc kara Riabčins saka, ka valsts varētu piesaistīt daudznacionālos uzņēmumus un piekļūt šim enerģijas potenciālam. Naftogaz, valsts uzņēmums, veido aptuveni 75–80% no Ukrainas pašreizējās produkcijas. Īpaši turīgie un politiski saistītie ražo lielāko daļu pārējo — favorītismu, kas ir atturējis ārvalstu investīcijas.

Riabčins saka, ka galvenais šķērslis ir Ukrainas nespēja veikt urbumus ārzonā — problēma tagad ir kļuvusi grūtāka Krievijas flotes dēļ Melnajā jūrā. Tajā pašā laikā Krievija ir veikusi dabasgāzes urbumus okupētajā Krimā.

Putins domāja, ka viņš dažu dienu laikā varētu uzvarēt Ukrainu. Tas neizdevās. Tagad viņš vēlas sagraut Ukrainas ekonomiku un izgriezt valsti no dabasgāzes tranzīta tirgus. Tas liktu Vācijai atvērt Nord Stream 2. Arī šis takts sabruks, jo Eiropieši pārkārto savus enerģijas līgumus un pāriet uz zaļo enerģiju.

Krievijas iebrukums Ukrainā, bez šaubām, ir prasījis milzīgu finansiālu nodevu. Taču Riabčins saka, ka Ukraina var uzvarēt un atjaunoties. Viņš rakstniekam stāsta, ka, lai arī viņa māte ir dzimusi Krievijā, viņa ģimene — sieva un divi bērni — atsakās runāt krieviski vai klausīties krievu mūziku. Pēc kara ir nepieciešams jauns "maršala plāns", lai atjaunotu Ukrainas ekonomiku — atsauce uz plānu, kas palīdzēja atjaunot Eiropu pēc Otrā pasaules kara.

"Mēs lepojamies, ka esam ukraiņi. Mēs nepadosimies. Mēs spēcīgi pretojamies un cīnāmies par savu zemi,” saka Riabčins. "Putins neapstāsies, kamēr netiks uzvarēts kaujas laukā. Tas attiecas ne tikai uz biznesu un cauruļvadiem. Putins šo karu uzskata par krievu tautas vēsturisko misiju — ieņemt Ukrainu. Pēc kara mums ir jāatjauno. Mums būs jāattīsta dabasgāzes resursi un jāpaplašina ūdeņraža un biodegvielas izmantošana. Mēs esam pārliecināti par savu nākotni."

Krievijas ekonomiskā saikne ar Rietumiem ir pārtrūkusi kopš tās pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Tas, visticamāk, netiks salabots, ņemot vērā bojājumus un tam sekojošo visu krievu lietu boikotu. Lai gan Krievija var iegūt daļu Ukrainas teritorijas, tā zaudēs daudz vairāk: ekonomisko izaugsmi un globālo cieņu. Tomēr Ukrainai ir iespēja sevi izgudrot no jauna — kļūt par pilntiesīgu partneri Eiropas Savienībā.