“Lejupslīde” ir tikpat muļķīga kā IKP aprēķins, kas par to liecina

Nesenā Wall Street Journal virsraksts žēlojās par scenāriju, kurā “Eiropas iedzīvotāji netērē, izraisot lejupslīdi”. Vai problēma ir žurnālisti vai apakšredaktori, kas raksta virsrakstus, vai arī pati “ekonomika” ar katru dienu kļūst dumjāka?

Tas ir jautājums, kuru vērts uzdot, ņemot vērā Adam Smita pirms gadsimtiem uzrakstīto būtisko patiesību, ka noguldītāji ir sabiedrības galvenie labvēļi. Kas, par to padomājot, ir acīmredzama paziņojums. Bez ietaupījumiem nav investīciju, un bez ieguldījumiem ir stagnācija. Tas ir atgādinājums, ka daudz lielāks drauds Eiropas ekonomikai vai jebkurai ekonomikai ir uzkrājumu trūkums.

Uzskatiet, ka patēriņš ir vienkāršākā daļa. Tas bieži vien ir priecīgs, un tas noteikti nekad nav jāstimulē, neskatoties uz to, ko mums saka ekonomisti. Kā es regulāri norādīju savā jaunajā grāmatā Naudas apjukums, dzīve ir par iegūšana. Mēs katru dienu ceļamies un strādājam, jo ​​mums ir vajadzīgas lietas, turklāt darbs arvien vairāk sniedz gandarījumu, un tas sniedz gandarījumu, pateicoties ietaupījumiem, kas radījuši tehnoloģiju, kas laika gaitā ir atbrīvojusi mūs no darba sliktākajiem aspektiem. Tulkojot, lauksaimniecība vairs nedefinē mūsu darba eksistenci kā agrāk. Ietaupījumi radīja traktorus un mēslojumu, kas atbrīvoja lielu daļu pasaules no satricinoša darba saimniecībā. Ak, cik šausmīga būtu dzīve, ja mēs tikai tērētu.

Tomēr ekonomisti baidās no patēriņa trūkuma kā mūsu nelaimju avota. Daži vainos izglītību savā nabadzīgajā izpratnē par to, kā pasaule darbojas. Lūdzu, neticiet tam. Beigsim radīt upurus. Ja kāds neredz, ka ietaupījumi ir galvenais ekonomiskās attīstības avots, viņa problēma nav saņemtās instrukcijas. Daži cilvēki to vienkārši nesaprot un nesaņems neatkarīgi no tā, cik daudz viņiem ir norādījumi. Tie kuri do saņemt to nav vajadzīga instrukcija. Ne Bītliem, ne Beach Boys nebija mūzikas skolotāju. Dabūt to?

Tomēr Eiropā pastāv recesijas jautājums. Domājams, ka to veidos tieši ietaupījumi, bez kuriem ekonomika loģiski nevar augt. Šajā sakarā ekonomisti recesiju definē kā divus ceturkšņus pēc kārtas no iekšzemes kopprodukta (IKP) saraušanās. Ekonomisti iedomājas, ka ekonomika ir dzīva elpošana, nevis indivīdi.

No turienes ir vērts norādīt, ka IKP faktiski palielinās līdz ar valdības izdevumiem. Tas pievērš lielu uzmanību, ņemot vērā diezgan vienkāršo patiesību, ka valdībām nav resursu. Pēdējais nav tik daudz sauklis, cik acīmredzama paziņojums. Kā liecina valdības, kas apšauba spēju uzlikt mums nodokļus, ir acīmredzams, ka viņu slogu vai viņu rīcībā esošos “resursus” ir radījis kāds cits. Vienkāršāk sakot, valdības sasniedz pirktspēju, apliekot to ar nodokļiem tiem, kas to ražo.

Lūdzu, padomājiet par iepriekš minēto, ņemot vērā IKP un realitāti, ka valdības izdevumi palielina pašu IKP, kam ekonomisti seko, lai izsekotu ekonomikas izaugsmei. Tas ir mājiens, ka ekonomistiem ne tikai trūkst veselā saprāta, viņi ir vainīgi arī divkāršā skaitīšanā. Kā gan citādi izskaidrot viņu apskāvienu par iespējamo izaugsmes pasākumu, kas ir burtiski palielināts pēc izaugsmes. Tas, ko ekonomisti nepiekrīt, ir tas, ka valdības izdevumi ir ekonomiskās izaugsmes sekas, ko var aplikt ar nodokļiem, nevis rosinātāji. Veida pamata.

Pēc tam lasītāji, cerams, varēs redzēt to, ko ekonomisti nepārprotami neredz, ka valdības tēriņi loģiski nāk uz ietaupījumu rēķina. Valdības var tērēt tikai to, ko tās ir ieguvušas no reālās ražošanas (atkal šī patiesība par resursiem), kas nozīmē, ka to nodokļu tiesības samazina mūsu spēju ietaupīt. Izaugsme ir produktivitātes pieauguma sekas, un ietaupījumi ir tie, kas nodrošina šo progresu. Tēriņu trūkums ir tas, kas veicina izaugsmi, bet valdības apliek ar nodokli daļu no mūsu pārpalikuma, kas citādi varētu tikt ietaupīts, un, atņemot tos ar nodokli, tās to iztērē. Citiem vārdiem sakot, valdības patēriņš notiek uz ekonomiku veicinošu uzkrājumu rēķina.

Lūdzu, paturiet to visu prātā, paturot prātā Eiropu. Lai gan kāds apakšredaktors, iespējams, uzrakstīja virsrakstu par tēriņu trūkumu, “kas izraisa lejupslīdi”, nekļūdieties par virsraksta izcelsmi. Ekonomisti, kas ir sajūsmā par IKP, uzskata, ka lejupslīdi izraisa tēriņu trūkums, ņemot vērā viņu pārliecību, ka progresa avots ir izdevumi, nevis ietaupījumi. Reportieri vienkārši ziņo, vai arī viņiem vienkārši jāziņo.

Tas nozīmē, ka, ja ekonomistiem ir taisnība par tēriņu trūkumu Eiropā, viņi kļūdīsies attiecībā uz tā ekonomiskajām sekām. Tas ir vienkāršs veselais saprāts attiecībā pret IKP aprēķinu un īpašības vārdu (recesija), kas to sabojā.