Krievijas Su-35 nepiešķirs Irānai gaisa pārākumu pār Persijas līci

ASV paziņojušas, ka Krievija nākamā gada laikā piegādās Irānai iznīcinātājus Su-35 Flanker-E. Lai gan tas neapšaubāmi iezīmētu Irānas nozīmīgāko iznīcinātāju iegādi vairāk nekā 30, ja ne 40 gadu laikā, tas, visticamāk, neļaus Teherānai nostiprināt gaisa pārākumu pār Persijas līci vai projicēt spēku tālu aiz tās robežām.

Saskaņā ar ASV izlūkdienestiem Krievija piegādās Irānai šos kaujiniekus kā daļu no "bezprecedenta līmeņa militārā un tehniskā atbalsta, kas pārvērš viņu attiecības par pilnvērtīgu aizsardzības partnerību".

Jau bija vairākas pazīmes, ka Irāna varētu saņemt Su-35 pretī Krievijai piegādājot simtiem dronu izmantošanai pret Ukrainu. Turklāt septembrī tur teica Irānas gaisa spēku komandieris bija plāns iegādāties Su-35.

Baltā nama Nacionālās drošības padomes pārstāvis Džons Kērbijs apstiprinājis, ka Irānas piloti apgūst Su-35 apmācību un ka Irāna varētu sākt kaujinieku uzņemšanu jau nākamgad.

"Šīs iznīcinātājlidmašīnas ievērojami stiprinās Irānas gaisa spēkus attiecībā pret tās reģionālajiem kaimiņiem," Kirbijs teica decembrī 9.

Kā tiek spekulēts kopš pagājušā gada, Irāna, visticamāk, saņems Su-35 sākotnēji celta Ēģiptei, apmēram divi desmiti cīnītāju. Ar tiem pietiek, lai nostiprinātu un sāktu modernizēt Irānas veco iznīcinātāju floti. Tomēr ar tiem nepietiek, lai radītu būtisku izaicinājumu kvalitatīvi un kvantitatīvi augstākajam gaisa spēkam tās kaimiņvalstīs pāri līcim.

Irānas gaisa spēkiem ir nepieciešami vismaz 60 4.5 paaudzes iznīcinātāji, lai aizstātu tās arsenālā vismodernākos iznīcinātājus F-14A Tomcat un MiG-29A Fulcrum. Nav skaidrs, vai Krievija plāno Irānai uzbūvēt aptuveni 30 papildu Su-35 kā daļu no otrās partijas piegādei pēc gadiem vai piegādāt iznīcinātājus no esošā arsenāla, kas ir maz ticams, ņemot vērā to nepieciešamību Ukrainas karā. Ir bijušas dažas spekulācijas, ka Irāna vēlēsies uz vietas ražot otro partiju. Ja tā, iespējams, tā varētu mēģināt panākt vienošanos, kas brīvi veidota pēc Krievijas iepriekšējā līguma ar Indiju, kas ļāva Ņūdeli saskaņā ar licenci ražot 140 Su-30.

Aizvien izmisīgākā Maskava varētu piedāvāt Teherānai šādu vienošanos, lai veicinātu ātru papildu ieroču piegādi tās nestabilajiem karadarbības centieniem Ukrainā. Šobrīd Irāna acīmredzot nevēlas piegādāt Krievijai tuva darbības rādiusa ballistiskās raķetes (SRBM), jo tā cīnās ar notiekošajiem iekšzemes protestiem, kas sākās septembrī. Lai nomierinātu Teherānu un nodrošinātu SRBM piegādes, Maskava esot piedāvājusi savu t.s "pārgrieztas rīkles" palīdzēt Irānas režīmam sagraut šos protestus un nodrošināt savu varu.

Pat ja pirmā Su-35 partija nonāks Irānā nākamgad un vēlāk tiks panākta vienošanās par vairākām, Teherāna joprojām saskarsies ar milzīgu konkurējošo gaisa spēku tieši pāri līcim.

Saūda Arābijai ir vairāk nekā 80 uzlabotas F-15SA (Saudi Advanced) lidmašīnas, kas ir uzlabota Strike Eagle versija, kas var pārvadāt pat 12 tāla darbības rādiusa AIM-120 AMRAAM gaiss-gaiss raķetes. Apvienotajiem Arābu Emirātiem ir līdzīga izmēra modernu F-16E/F Block 60 flote, un no 80. gada tie sāks piegādāt no Francijas 4 Dassault Rafale F2027 standarta daudzfunkcionālos iznīcinātājus.

Su-35 ar saviem vilces vektora dzinējiem un "stikla" kabīni neapšaubāmi ir gluds lidaparāts. Tomēr tam ir tikai pasīvā elektroniski skenētā masīva (PESA) radars, kas ir mazāk spējīgs nekā aktīvie elektroniski skenētā masīva (AESA) radari, kas atrodami Saūda Arābijas F-15SA un Emirati F-16. Pēc pasūtījuma Rafales Abu Dhabi būs uzlabotas funkcijas, tostarp jaudīga elektroniskā kara sistēma, kas varētu būtiski mainīt suņu cīņu.

Pat ja Irāna līdz šīs desmitgades beigām galu galā iegādāsies 60 Su-35, tā, visticamāk, nespēs radīt būtiskus ofensīvus gaisa draudus. Un tas pat neņem vērā Izraēlas lielo piektās paaudzes F-35 Lightning II slepeno iznīcinātāju floti.

Reaktīvās lidmašīnas, īpaši, ja tās tiek piegādātas kopā ar uzlabotām pretgaisa aizsardzības sistēmām, piemēram, S-400, varētu, no otras puses, Izraēlai vai ASV ir vēl grūtāk uzbrukt Irānas kodolobjektiem. Šī perspektīva vairāk nekā jebkura cita, visticamāk, ir tas, ko Vašingtona ir satraukusi par šo plaukstošo militāri tehnisko sadarbību starp Irānu un Krieviju un to, kāpēc tā, visticamāk, veiks preventīvus pasākumus, lai to izjauktu.

Irānas kaujinieki nav izmantoti ofensīvas operācijās kopš Irānas un Irākas kara (1980.–88. gads) — ar acīmredzamiem izņēmumiem daži gaisa triecieni pret Irākā bāzētajām opozīcijas grupām 1990. gados un viens gaisa trieciens pret ISIS uz Irākas robežas 2014. gadā. Teherāna vienmēr dod priekšroku bezpilota lidaparātu un SRBM izmantošanai pret saviem reģionālajiem pretiniekiem, bieži izmantojot savus milicijas pilnvarniekus visā Tuvajos Austrumos, lai sniegtu sevi ticamu noliedzamu. Liela Su-35 flote, visticamāk, nemainīs šo ilgstošo stratēģiju, ja vien Teherāna neatradīsies kārtējā liela mēroga konvencionālā karā. Bet pat šajā pastardienas scenārijā tas, iespējams, izvairīsies no riska zaudēt savus vismodernākos iznīcinātājus, veltīgi cenšoties panākt gaisa pārākumu ārpus Irānas gaisa telpas, kur tie ir neaizsargātāki.

Jebkāda Krievijas iznīcinātāju piegāde Irānai, bez šaubām, ir nozīmīga, taču tā nevar radikāli vai būtiski mainīt militāro līdzsvaru šajā nestabilajā pasaules daļā.