Ukraina ir ceļā, lai ar partnera atbalstu uzvarētu karā pret Krieviju.

Viens gads kopš Krievijas visaptverošā kara pret Ukrainu, pasaule ir pamatīgi mainījusies. Ukraina ir pierādījusi, ka tā nav bandinieks starptautiskajā politikā, bet gan spēcīga nācija, kas cīnās par suverenitāti un neatkarību. Krievija ir pastrādājusi noziegumus pret cilvēci un kļuvusi par starptautisku pariju. NATO alianse pagājušajā gadā bija pasludinājusi Krievijas Federāciju par visnozīmīgāko un tiešāko draudu sabiedroto drošībai, mieram un stabilitātei eiroatlantiskajā telpā. Šā mēneša sākumā Ukraina Tikās Aizsardzības kontaktgrupa Ramšteinas gaisa bāzē, lai apspriestu smago uzbrukuma ieroču piegādi Ukrainai. Ikgadējā Minhenes drošības konferencē pasaules līderi un politikas veidotāji pārrunāja jaunos izaicinājumus un nākamos soļus par globālās drošības stiprināšanu un Ukrainas cīņas atbalstīšanu.

Ekskluzīvā tālummaiņas intervijā izdevumam FORBES Ukrainas aizsardzības ministrs Oleksis Rezņikovs atskatās uz aizvadīto gadu un dalās atziņās par pašreizējo kara stāvokli un virzienu.

Ketija Soldaka. Ļaujiet man sākt, aicinot jūs komentēt nesenos notikumus, piemēram, Krievijas regulārus raķešu un bezpilota lidaparātu aizsprostus visā Ukrainā. Vai viņi sāk jaunu ofensīvu?

Oleksis Rezņikovs. Kad krievi saprata, ka nevar uzvarēt Ukrainu, viņi sāka terorizēt civiliedzīvotājus. Viņu mērķis ir iznīcināt Ukrainas kritisko infrastruktūru, atstājot valsti tumsā un aukstumā, bez ūdens, siltuma un elektrības. Viņi cerēja, ka tas izraisīs tādu paniku, ka cilvēki izdarīs spiedienu uz valdību, lai tā vienotos par mieru uz agresora noteikumiem. Bet šī taktika nedarbojās. Kopš 10. oktobra viņi ir veikuši raķešu uzbrukumu aizsprostus visā Ukrainā, izmantojot spārnotās raķetes, ballistiskās raķetes un Irānas bezpilota lidaparātus. Mūsu pretgaisa aizsardzības sistēmas, kurās tiek izmantotas vecās padomju sistēmas, piemēram, BUK un S300, darbojas labi. Mēs izmantojam arī modernas sistēmas, ko esam saņēmuši no mūsu partneriem. Tātad, mums ir laba aizsardzība, lai gan tā nav perfekta. Mūsu griba pretoties un mūsu morāle nav saskārusies. Mēs plānojam uzvarēt šajā karā. Ik pēc pāris nedēļām, dažreiz biežāk, krievi laiž pret Ukrainu gaisa triecienu straumi. Viņi pārbauda mūsu aizsardzību frontes līnijās netālu no Bahmutas. Tas turpinās apmēram piecus mēnešus. Viņi izmanto Vāgnera paramilitāro grupu, kurā strādā no cietumiem savervēti noziedznieki.

Īstu ofensīvu, ar tankiem un artilēriju, vēl neesam redzējuši. Bet viņi demonstrē potenciālu dienvidos, un ofensīva, ko visi gaida, joprojām var notikt.

Katja Soldaka: Šā mēneša sākumā Ukrainas partneri apstiprināja tanku piegādi un apsprieda uzbrukuma ieroču piegādi; jūs turpināt strādāt, lai mēģinātu iegūt iznīcinātājus. Kur, jūsuprāt, šobrīd atrodas Ukraina, Ukrainas misijā iegūt atbalstu no pasaules un iegūt ieročus cīņai pret Krievijas agresiju?

Oleksijs Rezņikovs: Pagājušā gada martā, kad pasaule saprata, ka Ukraina netiks uzvarēta trīs dienu laikā, cerības, ka Kijeva tiks ieņemta un visa Ukraina sabruks trīs nedēļu laikā, daudzi bija pārsteigti. Cerības, ka viņi saskarsies tikai ar kādu partizānu karu, nepiepildījās. Visa valsts cēlās, lai sevi aizstāvētu. Ne tikai mūsu militārie spēki, bet katrs pilsonis: civiliedzīvotāji, brīvprātīgie, babusi un dedusi (FORBES: ukraiņu valodā "vecās vecmāmiņas un vectēvi") visi sāka cīnīties, cik vien spēja. Tas ļāva pasaulei domāt, ka Ukraina ir jāatbalsta ar ieročiem. Pasaule sāka pieņemt svarīgus lēmumus. HIMARS kļuva par spēles mainītājiem šajā cīņā. Tas ļāva mums veikt veiksmīgu kaujas operāciju vispirms Harkovas reģionā, pēc tam Hersonas reģionā. Mūsu partneri sāka mums dot sarežģītus ieročus.

Pagājušajā vasarā baidījos, ka iestāsies Ukrainas nogurums, un palīdzība izžūtu. Par laimi, tas nenotika, un Ramšteinas kontaktgrupa, kas izveidota ASV vadībā, tā sauktā antikremliskā koalīcija, kurā ir vairāk nekā 50 valstis, kas vairāk nekā pieder NATO, turpina darbu. Man ir iespēja pastāstīt viņu aizsardzības ministriem, kādas modernas sistēmas mums ir vajadzīgas un kam mēs tās izmantosim. Tas ir bijis ļoti skaidrs: sākumā mums bija jāaptur viņi (FORBES: krievi), tad jānostabilizē fronte un tad jāsāk pretuzbrukums. Un tad, lai atbrīvotu mūsu teritorijas, no Čerņigovas apgabala uz Harkovas apgabalu līdz Hersonas apgabalam.

Katra valsts pieņem savus lēmumus atbilstoši savām prioritātēm un sabiedrības vajadzībām. Premjerministri un prezidenti izlemj, ko vēlas viņu sabiedrība. Mūsu prezidents [Volodimirs] Zeļenskis kopā ar ASV un Eiropu darīja zināmu visai pasaulei, kā Ukraina cīnīsies ar “otro armiju pasaulē”, un pasaule uzskata, ka tas ir iespējams. Tas ir ļoti svarīgi. Pasaule tagad uzskata, ka ir iespējams apturēt Krieviju kaujas laukā.

NATO stratēģija, saskaņā ar samitu Madridē, ir noteikta nākamajiem 10 gadiem. Sabiedrotie bija vienisprātis, ka Krievijas federācija ir visnozīmīgākais un tiešākais drauds viņu drošībai un mieram un stabilitātei. Pasaule saprot – lai NATO karavīri nezaudētu dzīvības – jo ukraiņi jau zaudē savu –, labāk iedot Ukrainai ieročus un palīdzēt samazināt Krievijas militārās spējas. Vājināt Krieviju, lai tā neradītu draudus NATO sabiedrotajiem.

Mūsu partneri saprot, ka tas nav vienas dienas process. Mēs apspriežam ne tikai specifiskus ieročus un militāro aprīkojumu, bet arī tā apkopi, remontu, rezerves daļu ražošanu un munīciju. Ikviens saprot, ka karš turpināsies diezgan ilgu laiku. Mēs neko neslēpjam, mēs dalāmies informācijā ar saviem partneriem.

Visi grupas ministri saka: mēs esam ar jums līdz šī kara beigām, kas beigsies ar Ukrainas uzvaru; mēs tam ticam. Tas ir svarīgi visai civilizētajai pasaulei.

Katja Soldaka: Pastāstiet mums, kā ir būt aizsardzības ministrei, kad valstī notiek karš? Vai Zelenska valdība paliek stabila?

Oleksijs Rezņikovs: Zelenska valdība ir stabila, visi ministri ir tādi paši cilvēki kā kara sākumā. Dažos gadījumos deputāti ir mainījušies, taču tās nav titāniskas izmaiņas.

Aizsardzības ministra amatā mani iecēla trīs mēnešus pirms kara sākuma, 4. gada 2022. novembrī. Pēc izglītības jurists, vienīgā militārā pieredze, kas man bija, jaunībā dienot padomju armijā. Mans plns bija reformt ministriju, atjaunint iepirkumu un loistikas sistmu un izveidot mitekli militārpersonām, bet tas viss tika apturēts, kad sākās karš. Puse no ministrijas bija paralizēta. Es strādāju tikai ar dažiem līdzstrādniekiem, bunkuros, mainot vietas, jo Kijeva bija ielenkta.

Šajā militārajā krīzē daudzas detaļas sākotnēji bija jātur noslēpumā, un nav bijis viegli saglabāt pienācīgu līdzsvaru starp caurskatāmību un valdības vajadzību veikt noteiktas sabiedriskās lietas slepenībā. Sabiedrība sāk šaubīties, kas demokrātiskai valstij ir normāli. Pēc kara sākuma mums tik tikko nebija laika saziņai ar sabiedrību. Tagad, kad deputāti ir atgriezušies ierastajā darbā, ir vairāk normālu.

Mēs nedaudz mainām likumdošanu, kas nodrošinātu caurspīdīgumu kara laikā, neapdraudot drošību. Esmu gatavs vadīt šos centienus pat pirms kara beigām, un es vēlētos turpināt darbu pie reformām, lai atbrīvotos no visa postpadomju: izveidot sabiedrības kontroles un izglītības reformu sistēmu un piesaistīt ārēju ekspertīzi. Kad mēs pabeigsim šo karu, mums būs labāks starts, un tas būs vieglāk.

Esmu jurists, jurists. Toties 163 lēcienus veicu kā izpletņlēcējs, kad dienēju armijā. Esmu arī nircis okeānā 300 reizes. Kā hobijs man labi padodas snaipera šautene. Tie ir mani civilie hobiji. 2004. gadā es biju Ukrainas prezidenta Viktora Juščenko advokāts Oranžās revolūcijas laikā. Mēs izveidojām likuma varu šajās krāpnieciskajās vēlēšanās un uzvarējām, tāpēc Viktors Janukovičs 2004. gadā nekļuva par nelikumīgu prezidentu. Tad es sapratu, ka man ir jāaizsargā demokrātiskās vērtības un brīvības. Es gribu dzīvot eiropeiskā Ukrainā.

Es daudz ceļoju, bet tagad dzīvoju Kijevā. Mana sieva, mana meita un viņas ģimene, mans dēls, mani divi mazbērni – visa paplašinātā ģimene ir Kijevā. Mazbērni iet uz skolu; ja Kijevā notiek uzlidojums, viņi dodas uz bumbu patvertni.

Katja Soldaka: Amerikāņi, protams, brīnās, vai pastāv efektīva kontroles sistēma un atbildība par visu Ukrainas saņemto palīdzību; galu galā tas šobrīd pārsniedz 100 miljardus dolāru. Kādi ir esošie mehānismi, kas seko līdzi visai Ukrainai saņemtajai militārajai un citai palīdzībai, un kas to pasargā no korupcijas?

Oleksijs Rezņikovs: Visa monetārā palīdzība, ko saņemam no ASV, SVF un Pasaules Bankas, tiek izmantota tikai sociālajām vajadzībām, kuras nosaka finanšu un sociālās politikas ministrijas. Tas aiziet infrastruktūras atjaunošanai, ģeneratoru remontam utt. Ne centa netiek tērēts militāriem nolūkiem un karam. Taču, ja kāda programma nolemj mums dot ieročus vai kādas konkrētas lietas karam, mēs esam ļoti pateicīgi, un tas attiecas tikai uz ieročiem, militāro aprīkojumu, munīciju utt. Mēs izmantojam NATO iepirkumu loģistikas sistēmu, tāpat tādu, ko izmanto NATO valstis. NATO štābs un Eiropas pavēlniecība var izsekot katram ieroča vienumam un redzēt, kur tas nonāk, kurā bataljonā un brigādē.

Rietumu inspektori var izsekot katram ierocim sistēmā, un, ja vēlas to redzēt – var ierasties uz lauka un savām acīm pārbaudīt. Mēs esam pilnīgi caurspīdīgi saviem partneriem. Jo vairāk mūsu partneri mums uzticas, jo vairāk viņi mums palīdz ar ieročiem. Esmu pārliecināts, ka pēc mūsu uzvaras Ukraina, kas jau de facto ir NATO valsts, kļūs par NATO valsti de jure.

Katja Soldaka: Kā jūs redzat pašreizējo kara gaitu un stāvokli?

Oleksijs Rezņikovs: Šobrīd abās pusēs notiek resursu uzkrāšanas process. Katra puse ir gatava uzņemties iniciatīvu, un mēs gaidām. Mēs esam gatavi krievu ofensīvai un gatavojam pretuzbrukumu. Mūsu galvenais mērķis šajā karā ir uzvarēt, atbrīvojot visas īslaicīgi okupētās teritorijas, atbrīvojot mūsu cilvēkus un saucot tos pie atbildības starptautiskā tribunāla priekšā. Mēs ticam, ka kopā ar visu civilizēto pasauli mēs to varam paveikt. Pagājušajā gadā mēs esam pierādījuši, ka Ukraina spēj ne tikai apturēt Krievijas armiju, bet arī to sakaut.

Neviens neticēja, ka Dāvids uzvarēs Goliātu, bet tas notika, pateicoties šim akmenim cilpā. Mūsu gadījumā Dāvids ar mūsu draugu ieroču palīdzību uzvarēs Goliātu.

Šī intervija ir rediģēta skaidrības un konsekvences labad.