Vladimirs Putins bija pietiekami pārsteidzīgs, lai iebruktu Ukrainā. Vai viņš varētu dubultot savu likmi, samazinot Krievijas dabasgāzes eksportu Ukrainas atbalstītājiem Eiropā? Pagaidām tā neizskatās.
Krievijas līderis pirms nedēļas sāka savu pēdējo vērienu pret Rietumiem, paziņojot, ka “nedraudzīgām valstīm” par gāzi būs jāsāk maksāt rubļos, nevis eiro vai dolāros. Viņa nedraudzīgie kolēģi visā Eiropas Savienībā pienācīgi atteicās.
Putina turpinājums, kad viņam pienāca 31. marts, bija neskaidrs. Ja turpmāk nemaksās rubļos, tas "tiks uzskatīts par saistību pārkāpumu ar visām no tā izrietošajām sekām", viņš sacīja televīzijā pārraidītā ministru sanāksmē. Sarunas ar Vācijas kancleru Olafu Šolcu atšifrējumi vairāk izklausījās pēc kompromisa: maksājumi cietajā valūtā varētu turpināties, ja tie tiktu novirzīti cauri. gazprombank (ticker: GZPR.Russia), Krievijas valstij piederošā eksporta monopola finanšu daļa. Aprīļa gāzes sūtījumi tiek apmaksāti tikai maijā, tādējādi nodrošinot vēl vienu mēnesi.
Rubļu maksājums Putinam ir dīvaina sarkanā līnija, ko novilkt.
Gazprom
(GAZP. Krievija) kopš kara sākuma pirms piecām nedēļām Krievijai nopelna 340 miljonus dolāru (306 miljonus eiro) dienā, lēš enerģētikas konsultants ICIS. Maskavai tā nauda ir vajadzīga. Divas trešdaļas tās ārējo rezervju ir iesaldētas ar sankcijām, un centrālā banka ziņoja, ka kopš februāra vidus tā ir iztērējusi 39 miljardus dolāru. "Mana pirmā doma ir: kāpēc viņi nevēlas cieto valūtu?" saka Ārons Hērds, State Street Global Advisors vecākais valūtu portfeļa menedžeris.
Domājams, ka Putina mērķis ir atkārtoti iepludināt rublī likviditāti, ko sankcijas ir padarījušas gandrīz netirgojamu, neskatoties uz valūtas atlēcienu pēdējo dienu laikā. Tā paša iemesla dēļ Eiropas klienti ir gatavi pretoties. "Brīvi krītošs rublis ir daļa no sankciju punkta," saka Samanta Grosa, Brūkingsas ideju laboratorijas enerģētikas drošības un klimata iniciatīvas direktore.
Pēc prezidenta Džozefa Baidena nesenās vizītes kontinentā izskanēja cerības, ka ASV varētu atvieglot Krievijas enerģētisko āmuru Eiropā. Baidens šogad solīja papildus 15 miljardus kubikmetru sašķidrinātās dabasgāzes, kas ir 10. daļa no tā, ko ES pērk no Krievijas. Apmēram 12 BCM no tā jau ir nosūtīti, saka Džonatans Stērns, Oksfordas Enerģētikas pētījumu institūta Gāzes pētniecības programmas dibinātājs.
LNG nav ātrs risinājums. Pašreizējie ASV projekti varētu izraisīt eksporta uzplaukumu, sākot ar 2026. gadu, lēš Sterns. Tad viņiem būtu nepieciešami 15 gadu pārdošanas līgumi, lai tie atmaksātos. Eiropai līdz tam laikam gāze varētu nebūt vajadzīga, ja tā sasniegs savus atjaunojamās enerģijas mērķus.
Tad vēl Gazprom līgumi, kurus abas puses pilda kopš 1970. gadiem. Eiropieši sūdzas, ka Putina rubļa maksājuma piedāvājums pārkāptu pašreizējās vienošanās, kas nosaka maksājuma valūtu. Taču pašas ES mērķis samazināt Krievijas gāzes importu par divām trešdaļām atceltu "ņem vai maksā" saistības, kas 90. gadā joprojām attieksies uz 2030 BCM gadā, saka Sterns.
"Eiropas importēto Krievijas gāzi nevar aizstāt," secina Anne-Sophie Carbeau, Kolumbijas Universitātes Globālās enerģētikas politikas centra globālā pētniece. "Ietekme uz Eiropas rūpniecību būtu postoša."
Tomēr vēsturiskajā ziņā stāsts varētu būt citāds, kam Putins arvien vairāk dod priekšroku. Tā tas izskatās Vācijā, kas ir lielākais un agrāk visdraudzīgākais Gazprom klients, saka Marsels Dirsuss, Ķīles Universitātes Drošības politikas institūta līdzstrādnieks. "Vācijai ir arvien lielāks spiediens pārtraukt finansēt naidīgu varu," viņš saka. "Nulles atkarība no Krievijas ir nevis tad, ja, bet kad."
