Ko nozīmē novājināta Krievija?

Labākie valstsvīri saprot to, ko mazāk pasaulīgi un mazāk pieredzējuši cilvēki bieži neievēro: kari galvenokārt ir politiski un ekonomiski centieni, un tie ietver brutāla spēka izmantošanu, lai sasniegtu politiskus un/vai ekonomiskus mērķus. Labākie valstsvīri arī saprot, ka ir tikpat svarīgi izcīnīt mieru, kas seko konfliktam, kā uzvarēt pašu militāro cīņu.

Tikai daži kari beidzas tā, kā beidzās Otrais pasaules karš, kad uzvarētāji ir tik spēcīgi, bet uzvarētie ir tik pamatīgi iznīcināti un pazemoti, ka uzvarētāji pēc karadarbības beigām varētu ieņemt uzvarēto teritorijas un burtiski pārveidot savu sabiedrību par uzvarētāju tēlu. Lielākajai daļai karu beigas ir daudz nekārtīgāka lieta, jo neviena no pusēm nav pilnībā uzvarējusi militāri, un bijušie antagonisti vienojas par kaut kādu miera sarunu, kas pēc tam jāliek darboties izdzīvojušajiem. Patiešām, tikai dažas valstis ir zaudējušas karu tik pamatīgi, kā franču tauta zaudēja Pirmo pasaules karu, tomēr tās iedzīvotājiem tika teikts, ka viņi ir uzvarētāji. Šīs dihotomijas sekas kļuva acīmredzamas 1940. gadā, kad Francijas armija, kas tajā laikā bija lielākā un vislabāk aprīkota pasaulē, tikai sešu nedēļu laikā sabruka Ādolfam Hitleram.

Ja neņem vērā kaut ko patiesi postošu, piemēram, taktisko kodolieroču izmantošanu vai ķīmisko karu, kļūst arvien lielāka iespēja, ka nākamajos mēnešos Krievijas karā pret Ukrainu mēs saskarsimies ar tik nekārtīgu un nepārliecinošu situāciju. Acīmredzot Krievijas prezidents Vladimirs Putins rupji nepareizi aprēķināja, februārī uzsākot savu "speciālo militāro operāciju". Tikai pusgada laikā gan viņš, gan krievu tauta ir ievērojami samazinājušās gan militāri, gan arī politiski/ekonomiski. Kādreiz biedējošā Krievijas armija, kas ar šķietami nelielu piepūli ātri ieņēma Krimu un Austrumukrainas un Gruzijas gabalus, ir šķitusi neveikla un gluži nekompetenta, saskaroties ar negaidīti spēcīgu Ukrainas pretestību. Bez šaubām, Ukrainas panākumus ir veicinājis ASV un citu NATO atbalsts, tostarp modernu ieroču, izlūkošanas un cita loģistikas atbalsta saņemšana, nemaz nerunājot par humāno palīdzību un līdzīgu lielu palīdzību Ukrainas tautai. Tomēr neatkarīgi no tā, vai bez šādas palīdzības Ukraina būtu tur, kur tā ir tagad, fakts paliek fakts, ka Krievijas kampaņa nav tur, kur Krievija to cerēja un solīja, uzsākot karu.

Patiešām, vēl pirms diviem mēnešiem bija iespējams iedomāties Putinu, kurš ir ieguvis kontroli pār virtuālo sauszemes tiltu no Krievijas uz Krimu un pārvaldot ražīgāko graudu ražošanas reģionu pasaulē. Tagad šķiet, ka Putina mērķis tiks noraidīts, un Putinam var rasties mokoša izvēle par militāru pazemošanu vai turpmāku eskalāciju, un katrs no tiem būtu apdraudēts gan Krievijai, gan tās pašreizējai vadībai.

Ja, kā šobrīd šķiet daudz ticamāk, Putina un Krievijas spēks tiek vēl vairāk samazināts un viņu militārie mērķi tiek vēl vairāk traucēti, ko tas nozīmētu vienam no pasaules lielākajiem enerģijas ražotājiem un eksportētājiem?

Pirmkārt, ekonomiski un politiski Krievija kļūs arvien atkarīgāka no tām valstīm, kuras joprojām būs gatavas pirkt tās naftu un gāzi, šajā gadījumā ar to galvenokārt domājot Ķīnu un Indiju un praktiski ne no viena cita. Krievija, kas jau tiek izsmieta par “DUS ar armiju”, kļūs gandrīz pilnībā pakļauta ikvienam, kurš piekritīs pirkt tās enerģiju. Ģeopolitiski tas nozīmē, ka Putins arvien vairāk ieslīdēs "Sji marionetes" lomā. Krievijas laiki, kad vienpusēji kontrolēja savas ārlietas, būs beigušies. Rietumiem tas būtu bijis daudz biedējošāk, ja tas būtu noticis pirms diviem gadiem, kad Ķīna šķita tik augšupejoša. Tomēr mēs varam būt pārliecināti, ka Pekina ir uzmanīgi vērojusi notikumus Ukrainā, tostarp aizkulišu atbalstu, ko Ukraina ir saņēmusi no ASV un tās NATO sabiedrotajiem, un tai būs mazāka iespēja nekā iepriekš uzsākt karadarbību pašā Taivānā. biežas iebiedēšanas darbības un pastiprināta zobenu grabēšana, varbūt tomēr jā; tiešs karadarbības sākums, visticamāk, nē. Turklāt bezgalīgā COVID bloķēšana padarīs Ķīnas ekonomiku mazāk briesmīgu, un valstij kopumā būs riskantāk veikt darījumus.

Otrkārt, Ukraina, visticamāk, būs augšupejoša. Uzskatot, ka Ukraina patiesībā nav nācija un nepretotos, un, uzsākot savu karu, Putins ironiskā kārtā, iespējams, ir nostiprinājis Ukrainas valstiskumu un pašidentitāti. Tagad tai ir moderna, lepna tradīcija upurēt savas nacionālās identitātes labā – tas, kas ir visām saliedētajām valdībām. Tas nebūs viegli izšķīdis. Galvenie naftas un gāzes cauruļvadi, kas sākas Krievijā, šķērso Ukrainu ceļā uz Rietumeiropu, un Ukraina saņem pārkraušanas maksājumus par šo enerģiju. Mums vajadzētu sagaidīt, ka turpmākajās sarunās Ukrainas sarunu pozīcija un apņēmība tiks ievērojami nostiprināta.

Treškārt, nedaudz pretintuitīvi (kamēr tas nav rūpīgi apsvērts), mums vajadzētu sagaidīt, ka NATO tiks izdarīts lielāks spiediens, lai attaisnotu savu pastāvēšanu. Tūlīt pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai NATO tika paplašināta, pievienojoties ilglaicīgām valstīm - Zviedrijai un Somijai, un to vismaz uz laiku pastiprināja tās dalībvalstu sadarbība, lai palīdzētu un atbalstītu Ukrainas pretestību. Taču tagad alianse, kuras galvenais mērķis ir novērst Krievijas agresiju, būs spiesta skaidrot savu turpmāko mērķi un pastāvēšanu, kad Krievija pat nevarēs uzvarēt Ukrainu, kas nav dalībvalsts.

Ceturtkārt, pasaules ekoloģija būs vēl vairāk apdraudēta. Krievija ir izrādījusi absolūtu rūpju trūkumu par vidi, veicot sevis bagātināšanas ekonomiskos centienus. Tā kā tā jūtas ekonomiski apdraudēta, sagaidiet, ka tās bažas par pasaules vidi kopumā samazināsies. Mēs Rietumos varam satraukties par klimata pārmaiņām. Šķiet, ka tas maz interesē Krieviju vai Ķīnu – vismaz šobrīd un līdz brīdim, kad būs par vēlu novērst jau nodarīto kaitējumu.

Piektkārt, Krievija kļūs politiski nestabila. Putins var būt novājināts līdz tādam līmenim, kāds nebija pieredzēts kopš 1905. gada, kad japāņi pazemoja pēdējo caru Nikolaju II. Divpadsmit gadus vēlāk viņš zaudēja vainagu, pēc tam galvu. Putins zina, ka viņa valsts neizturas laipni ar neveiksmīgiem militārajiem vadītājiem. Viņa saķere ar varu, kas tik dominēja februārī, tagad ir apšaubāma. Bet diezgan ironiskā kārtā tā var nebūt laba ziņa Rietumiem, neskatoties uz Rietumu plašo nicinājumu pret Putinu. Vēsture ir piepildīta ar piemēriem par neveiksmīgu despotu atcelšanu, kuru valstis un reģioni pēc despota atcelšanas kļuva vēl nestabilāki. Kā piemērus nesenā pagātnē varam aplūkot Sadama Huseina nāvi Irākā un Muamara Kadafi nāvi Lībijā. Vēsturiski ir bijuši arī citi.

Ko var darīt Rietumi? Skaidrs, ka jebkurš mēģinājums kontrolēt Krievijas politiku būtu lemts neveiksmei. Krievi, bez šaubām, to nokārtos paši.

Ja Putins krīt, tad mūsu interese ir palīdzēt jebkuram potenciālam patiesai demokrātiskai pārejai. Tas nozīmētu ātru enerģijas embargo un citu tirdzniecības ierobežojumu izbeigšanu Krievijai pēc Putina režīma. Tam nav jāietekmē konkrēti krievi, pret kuriem Rietumi ir vērsti. Tos, kuri palīdzējuši Putinam sagraut krievu plurālismu, iebrukt Ukrainā un pārvērst Krievijas demokrātiju par burtisku joku, var atstāt pelnītā likteņa varā.

Viena no idejām varētu būt piedāvāt krieviem palīdzību energoresursu ieguvē videi draudzīgākā veidā. Protams, tam būs pretestība no Rietumu vides aizstāvjiem, kuri iebilst pret jebkādu fosilā kurināmā attīstību. Toties krievi gribēs vai negribam urbt gāzi un naftu. Pārliecināt, ka tas tiek darīts pēc iespējas videi draudzīgāk, ir jēga no vides, politiskā un ekonomiskā viedokļa.

Neskatoties uz ekonomiskajām un sociālajām grūtībām pēdējo 100 gadu laikā, Krievijas zinātne ir guvusi lielus panākumus. Šī varētu būt vēl viena joma, kurā Rietumi var aizķerties. Šim nolūkam mēs varētu meklēt modeli ar Starptautisko kosmosa staciju, par kuru ir bijuši daudzi kareivīgi Krievijas draudi, bet kas joprojām ir starptautiskās sadarbības un savstarpējās atkarības sala. Krievijas un Rietumu tehnoloģiju apvienošana ar enerģētikas attīstību no pirmā acu uzmetiena izskatās kā uzvarētājs visiem, ja vien tas neiegulda vairāk naudas Krievijas līdera kabatā militārām vajadzībām pret kaimiņiem.

Īsāk sakot, ja mēs varam palīdzēt pārvērst katastrofu, kas ir Ukrainas karš, par paraugu starptautiskai sadarbībai un videi draudzīgai enerģētikas attīstībai, mēs būsim izdarījuši lielu pakalpojumu krieviem, sev un planētai. Protams, paliek jautājums, vai mēs tiešām to varam izdarīt, vai cilvēku alkatība, varas tieksme un intereses trūkums par vidi un ekoloģisko mantojumu, ko atstājam saviem bērniem un mazbērniem, turpinās traucēt veselajam saprātam un pasaules interese glābt sevi un mūsu planētu. To rādīs tikai laiks.