Vai padarīt ekonomiku stipru?

Pēdējā gada laikā daudzi no jums ir norādījuši uz dīvainu vai divas drukas kļūdas manā svētdienas piezīmē. Piemēram, kāds lasītājs ar ērgļa acīm Brazīlijā reģistrēja, ka esmu uzrakstījis “Dienvidķīnas jūra”, nevis “Dienvidķīnas jūra”, kas ir sava veida Freida slīdējums.

Patiesais iemesls, kāpēc piezīmes kvalitāte varēja pasliktināties, ir tas, ka pagājušajā gadā mans “redaktors” Nikolass Benači nomira. Papildus tam, ka viņš bija labs draugs, viņš pārliecinājās, ka piezīmes loģika un kvalitāte ir līdz nullei. Viens no viņa iecienītākajiem sveicieniem un 'piezīmēm' bija 'Spēks un gods', ko, iespējams, iedvesmojusi viņa mīlestība pret bušido un ģimenes saites ar Grieķiju, nemaz nerunājot par vērienīgo vēstures atzinību.

Tā ir frāze, kas arvien biežāk nāk prātā pasaulē, kur morāles svārsts mežonīgi šūpojas, un es bieži to izmantoju kā maksimu, lai rūpīgi pārbaudītu cilvēkus, vietas un projektus. Šeit ir daži piemēri.

Spēks un gods

Attiecībā uz cilvēkiem, īpaši publiskām personām, “spēks un gods” var nozīmēt to, ka vienaudži viņiem uzticas un viņus apbrīno, nevis baidās vai izsmej. Karš Ukrainā, tāpat kā kari, ir atklājis plaisu starp tiem, kuri varētu nonākt "spēka un goda" kategorijā (Igaunijas, Somijas premjerministri, Ukrainas prezidents) un tiem, kuri acīmredzami to nedara (Krievijas prezidenti un piemēram, Ungārija). Mazāk gandarījums ir tas, ka daudzās valstīs ar uzticēšanos un apbrīnu nepietiek, lai iegūtu un noturētu varu.

Nacionālās valstis ir vieglāk izmērāmas pēc to “spēka”. Agrāk esmu izstrādājis valsts spēka rādītāju (Deivids Skillings ir izstrādājis līdzīgu pieeju “ekonomiskajam spēkam”). Ideja ir noteikt faktorus, uz kuriem valstij būtu jākoncentrējas, lai tā būtu spēcīga tādā nozīmē, ka tā parasti nekļūtu par upuri pasaules ekonomikas bēgumam un sociālekonomiskās nelīdzsvarotības spiedienam. Spēku šajā ziņā ne vienmēr veido militārais spēks vai liels IKP, bet gan spēja stimulēt cilvēku attīstību, izturēt ekonomiskos satricinājumus un nodrošināt stabilu sabiedrību, kā arī citas vērtības.

Valsts spēka ideja ir arī vairāk nekā politikas virzienu kopums; drīzāk tā ir mentalitāte vai politikas kultūra, kas ir acīmredzama tādās valstīs kā Singapūra un Šveice, kuras labi apzinās iespējamo ietekmi, ko ārējie spēki (ti, imigrācija, valūtas svārstības un pasaules tirdzniecība) var atstāt uz viņu sabiedrību.

Mazas progresīvas valstis

Dažos pētniecības projektos, kuros esmu piedalījies, ir redzams viens secinājums, ka valstis, kurām ir labi rezultāti valsts līmenī, ir arī visvairāk globalizētās. Interesanti, ka viņi arī gūst labus rezultātus pēc daudziem citiem kritērijiem, piemēram, "visnovatoriskākā valsts" vai "plaukstošākā valsts". Lielākā daļa valstu, kas ieņem pirmo vietu šajā reitingā, ir mazas dinamiskas ekonomikas (Singapūra, Jaunzēlande, Zviedrija, Šveice, Somija un Norvēģija, lai nosauktu dažas), kā arī lielākas attīstītās valstis, piemēram, Nīderlande un dažreiz arī ASV.

Viņiem kopīgs ir tādi virzītāji kā izglītība, likuma vara un izglītības izvietošana — viņu nemateriālā infrastruktūra. Daudzos aspektos nemateriālā infrastruktūra ir svarīgāka valsts nākotnei nekā tās fiziskā infrastruktūra. Šie faktori var būt politiski, juridiski vai sociālekonomiski. Politiskie faktori ietver politiskās stabilitātes pakāpi vai institucionālās struktūras stiprumu. Juridiskie faktori ietver likuma varu, nodokļu politiku un intelektuālā un fiziskā īpašuma tiesību aizsardzību. Sociāli ekonomisko faktoru piemēri ir pētniecības un attīstības iespējas, biznesa procesi vai darbinieku apmācība un izglītība. Iespējams, ka pastāv pieci īpaši nemateriālās infrastruktūras pīlāri: izglītība, veselības aprūpe, finanses, biznesa pakalpojumi un tehnoloģijas.

Manuprāt, šī sistēma ir atslēga, lai izdzīvotu nemierīgajā pasaulē, kur produktivitāte un sociālā stabilitāte būs divi svarīgākie politikas mērķi. Politiķu vilinošais aspekts ir tas, ka nemateriālās infrastruktūras izveide aizņem ilgu laiku (viņi nevar gūt īstermiņa ieguvumus), un tas liek uz priekšu augstas kvalitātes institūcijām un civildienestu, kas var paildzināt valsts attīstības plānu īstenošanu. Šī iemesla dēļ dažas nedemokrātijas vai daļējas demokrātijas labi spēj attīstīt “valsts spēku” (Dienvidkoreja 1980. un 1990. gados).

Pastāv arī laba ilgtermiņa saikne starp izaugsmi un valsts nemateriālās infrastruktūras kvalitāti, un krasas “valsts spēka” izmaiņas izraisa izmaiņas ekonomiskajos rādītājos – Turcija ir acīmredzams piemērs valstij, kurā iestāžu strukturālie uzlabojumi ir izniekoti. Tā kā ir pieņēmusies spēkā dziļa korupcija un daudzi cilvēki, kas bija apdzīvojuši tās iestādes (profesori, skolotāji, tiesneši, armijas virsnieki), ir izkļuvuši no tās sistēmas.

Vēl viena valsts, kas jāvēro, ir Apvienotā Karaliste, kas daudzās jomās kļūst par institucionāliem un ekonomiskiem sliktākiem rādītājiem. Jaunākie dati, kas jāņem vērā, ir Transparency International korupcijas uztvere Pagājušajā nedēļā publicētais indekss, kurā Apvienotās Karalistes reitings ir strauji krities līdz zemākajam līmenim kopš 2012. gada (kad tika uzsākts pētījums). Satraucoša tendence ir iestāžu atslābināšana, ierēdņu graušana (piemērs ir Dominika Rāba izmeklēšana par iebiedēšanu) un ievērojams izdevumu samazinājums sociālajai infrastruktūrai.

Citas valstis, kas šeit jāvēro, ir Izraēla, kur valsts tiesisko infrastruktūru un politisko sistēmu grauj tās jaunā valdība, un tad no pozitīvāka skatpunkta – Ukrainas mēģinājums ierobežot korupciju (novājinošo ietekmi, kāda tam ir bijusi uz Krievijas armiju). vajadzētu būt brīdinājuma mācībai), kā arī iespēja, ko ģeopolitiskā situācija, ko karš ir radījis Polijai, mainīt tās institucionālajai infrastruktūrai (jo īpaši juridiskajām un cilvēktiesībām) nodarīto kaitējumu.

Spēks un gods!

Slaistīties