"Ziemas vēju" autors Džordžs RR Martins ir izcils rakstnieks, un tā ir īstā traģēdija

Esmu klausījies brīnišķīgo Džordža RR Mārtina pirmās grāmatas audiogrāmatu Ledus un uguns dziesma grāmata Troņu spēle, nesen. Ir pagājuši daudzi, daudzi gadi, kopš es izlasīju romānu.

Tomēr es atceros pirmo reizi. Es biju lietotu grāmatu veikalā savā dzimtajā pilsētā Flagstafā, Arizonā, un es pārlūkoju grāmatas fantāzijas/zinātniskās fantastikas sadaļā, kad atradu grāmatu, par kuru nekad nebiju dzirdējis no autora, par kuru es nekad nebiju dzirdējis. ar āķīgāko nosaukumu, kādu esmu redzējis fantāzijas skaņdarbā ilgu laiku.

Šis bija izdevums:

Es atvēru grāmatu prologam un sāku lasīt. Es uzreiz uzsūcu. Trīs vīrieši jāj pa tumšu, sniegotu mežu. Dažas grupas, ko sauc par Naktssardzi, dalībnieki. Divi no viņiem bija pieredzējuši "rangu" veterāni, savukārt viņu komandieris bija augstprātīgs un nepārbaudīts dižciltīgs jauneklis.

Kad nokļuvu ejā, kur pirmo reizi redzam citus, es zināju, ka drīz iepirkšos un atlikšu visas sociālās saistības, lai varētu to izlasīt pēc iespējas ātrāk. Lūk,

“No koka tumsas parādījās ēna. Tas stāvēja Roisa priekšā. Tas bija garš, slaids un ciets kā veci kauli, ar mīkstumu bālu kā piens. Šķita, ka tās bruņas mainīja krāsu, kustoties; te bija balts kā tikko uzkritis sniegs, tur melns kā ēna, visur raibs ar koku dziļu pelēkzaļumu. Raksti skrēja kā mēness gaisma pa ūdeni ik uz soļa.

Es stāvēju un izlasīju visu prologu un pēc tam pirmo nodaļu, un tad es nopirku grāmatu un devos mājās lasīt vairāk. Tas bija ap to laiku Zobenu Vētra tika publicēts 2000. gadā, pirms torņu krita, pirms mēs iebrukām Irākā un tikai četrus gadus pēc Troņu spēle tika publicēts 1996.

Ap šo laiku es strādāju (nelietotā) grāmatnīcā. Satriecošas dienas fantāziju pasaulei. Šis bija tas pats gads Harijs Poters un uguns biķeris iznāca. Es atceros abu romānu eksemplāru kaudzes, satrauktos lasītājus, kas stājās rindā, lai ķertos pie jaunākā Potera piedzīvojuma. Mārtiņa darbs toreiz nebija tik populārs, taču viņš jau bija uzkrājis lojālu sekotāju.

(Uguns biķeris izlaists 8. gada 2020. jūlijā un Zobenu vētra iznāca tieši mēnesi vēlāk, 8. augustā).

Jebkurā gadījumā es īsā secībā izlasīju visus trīs sērijas pirmos izcilos romānus un pēc tam ar nepacietību gaidīju nākamo. Vārnu svētki iznāca 2005. gadā. Patiesībā tā bija tikai puse no grāmatas. Mārtiņš izšķīrās Deja ar pūķiem no tā, un rezultāts bija divas grāmatas, kas tika izdotas ar gadu starpību (Dejot 2011. gadā), bet notika tajā pašā laika skalā. Citiem vārdiem sakot, starp 2000. gadu, kad Zobenu Vētra iznāca, un šobrīd, 2022. gadā, esam pavirzījuši stāsta hronoloģiju tikai vienas grāmatas garumā.

Man bija 19 gadu — tikai vienu gadu vecāks par Teonu Greidžoju grāmatās —, kad atradu šo Troņu spēle. Man tagad ir 41 gads, kas ir seši gadi nekā Eddardam Stārkam (atkal grāmatās visi ir vecāki šovā). 2000. gadā man nebija bērnu. Tagad manai meitai Ārijai ir 15 gadi, gadu vecāka par Džonu Snovu un sešus gadus vecāka par viņas vārdamāsu Āriju Stārku, kas bija pirmajā grāmatā.

Pirmo reizi klausoties romānu kā audiogrāmatu un pirmo reizi pēc gadiem iedziļinoties Mārtiņa daiļliteratūrā, man atgādina, cik viņš ir izcils rakstnieks un stāstnieks. Viņa radītie varoņi ir īsti un sarežģīti. Vesteross ir daudz labāk uzzīmēts nekā lielākā daļa fantāzijas jomu. Un stāsti ir tik bagāti ar vēsturi, zināšanām un pagātnes stāstiem, ar nelielām norādēm uz pagātni un tās noslēpumu krātuvi, ka jūs nevarat nepazust tajā visā (labā nozīmē).

Mārtiņa proza ​​ir bagāta un raisoša, dialogs saspringts un niansēts. Neatkarīgi no tā, vai tā ir asiņaina cīņa vai saspringta viedokļu apmaiņa starp Lanisteru un Stārksu, Mārtins jūs iepriecina. Viņa pagriezieni ir negaidīti. Viņa galvenās varoņu nāves vienmēr kalpo augstākam mērķim, un tās nav saistītas tikai ar šoku. Džordžs RR Martins vienkārši ir viens no labākajiem fantāzijas biznesa rakstniekiem, un, klausoties grāmatu, man atgādina, kāpēc es iemīlējos tajās. Viņiem vienkārši nav nekā cita gluži līdzīga. Pat daži no maniem ļoti iecienītākajiem fantāzijas seriāliem, piemēram, Džo Aberkrombija brīnišķīgie Pirmais likums grāmatas, nespēj pilnībā aizraut manu iztēli tā, kā to dara Mārtiņa darbi.

Un tā ir īstā traģēdija. Tieši tas mani sasodīti skumdina par nebeidzamo gaidīšanu Ziemas Vēji. Ir pagājuši vienpadsmit gadi. Man bija 30, kad iznāca pēdējā grāmata. Es sāku domāt, ka man būs 50, kad - ja! - mēs lasīsim nākamo. Tāda sajūta vienkārši ir tāds zaudējums, tāda palaistu iespēja. Mārtiņš ir aizņemts ar daudziem citiem projektiem. Viņš ir bagāts un mežonīgi veiksmīgs. Bet viņa magnum opus paliek nepabeigts, un pulkstenis tikšķ.

HBO adaptācija bija -līdz pēdējām pāris sezonām— tiešām lielisks mēģinājums adaptēt Mārtiņa darbu. Bet grāmatas ir labākas, un tas nav pat tuvu. Mani nomāc, domājot par to, cik lielisks ir šis stāsts un cik ļoti mums vajag Mārtinu, lai to pabeigtu tā, kā tam paredzēts beigties— nevis televīzijas šova sasteigtās, saspringtās beigas.

VAIRĀK NO FORBIEMZiemas vēji: 7 iemesli, kāpēc grāmatas beigsies savādāk nekā "Troņu spēle"By Erik Kain

Mārtins ir paudis dusmas un aizvainojumu pret faniem, kuri aizraujas ar šo tēmu vai pauž bažas, ka viņš var nomirt, pirms grāmatas būs pabeigtas. Es varu tikai norādīt, ka šī aizraušanās un tās pārmērības izriet no mīlestības. No mīlestības uz kaut ko patiesi lielisku, ko rakstījis viens no visu laiku lielākajiem fantāzijas autoriem. Kaut kas, ko mēs baidāmies, mēs nekad netiksim pie mums. Dažreiz es vēlos, lai Mārtins atrastu savu motivāciju, apzinoties, ka mums tik ļoti patīk šīs grāmatas un mēs visi vēlamies, lai viņš tās pabeigtu.

Jebkurā gadījumā tas viss mani ļoti satrauc. ES esmu bēdīgs. Protams, prieks atgriezties grāmatās, bet tomēr ļoti skumji.

Cerams Pūķa māja ir jauka uzmanības novēršana no mūsu Ziemas vēji bēdas.